14-1

Visu Augstais Kungs sacīja: Es atkal atklāšu tev šo augstāko gudrību, labāko no visām zināšanām, ko apguvuši visi gudrie, sasniedzot augstāko pilnību.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna paziņo, ka Viņš atkal atklās Ardžunam augstāko gudrību, kas ir visu zināšanu labākā daļa. Šī gudrība ir ļāvusi visiem gudrajiem sasniegt augstāko pilnību, t.i., atbrīvošanos un vienotību ar Dievišķo. Šajā pantā Krišna sāk uzskaitīt dievišķās īpašības, kas piemīt tiem, kuri iet pa garīgās attīstības ceļu, un šīs īpašības palīdz cilvēkam atbrīvoties no materiālās pasaules ierobežojumiem un tuvoties Dievišķajam.

14-2

Stingri turoties pie šīm zināšanām, var sasniegt pārpasaulīgu dabu, kas līdzīga Manējai. Tas, kurš to ir sasniedzis, vairs nepiedzimst radīšanas laikā un nav satraukts iznīcības brīdī.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna skaidro, ka, stingri turoties pie šīm augstākajām zināšanām, cilvēks var sasniegt pārpasaulīgu dabu, kas ir līdzīga Viņa paša dievišķajai dabai. Tas, kurš to ir sasniedzis, atbrīvojas no dzimšanas un nāves cikla – viņš vairs nepiedzimst radīšanas laikā un nav satraukts iznīcības brīdī, jo ir sasniedzis mūžīgu, garīgu esamību.

14-3

Visa matērija, ko sauc par Augstāko, ir dzimšanas avots, un Es apaugļoju šo Augstāko, ak, Bhāratas pēcteci, padarot iespējamu visu būtņu dzimšanu.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna atklāj, ka visa matērija ir dzimšanas avots, un Viņš ir tas, kurš apaugļo šo matēriju, padarot iespējamu visu dzīvo būtņu dzimšanu. Šis pants simboliski attēlo Dievišķā un matērijas mijiedarbību, radot dzīvību. Šajā pantā Krišna pabeidz dievišķo īpašību uzskaitījumu, un šīs īpašības piemīt dievišķām būtnēm, kas ir apveltītas ar dievišķu dabu un ir uz pareiza garīgās attīstības ceļa.

14-4

Jāsaprot, ak, Kuntī dēls, ka visas būtnes var piedzimt šajā materiālajā dabā un ka Es esmu sēklas devējs tēvs.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna turpina skaidrot, ka visas dzīvās būtnes, neatkarīgi no to sugas, var piedzimt šajā materiālajā dabā. Viņš atkal uzsver, ka ir visu būtņu tēvs, sēklas devējs, kas apaugļo matēriju un padara iespējamu dzīvības rašanos. Šajā pantā Krišna sāk aprakstīt dēmoniskās īpašības, kas ir pretējas dievišķajām, un šīs īpašības piemīt tiem, kuru apziņu ir pārņēmusi dēmoniska daba un kuri ir tālu no garīgās izpratnes.

14-5

Matērija sastāv no trim īpašībām – labestības, kaislības un neziņas. Kad mūžīgā dzīvā būtne nonāk saskarē ar matēriju, ak, stiprrocīgais Ardžuna, šīs īpašības to ierobežo.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna ievieš trīs materiālās dabas īpašību (labestības, kaislības un neziņas) jēdzienu. Viņš paskaidro, ka, nonākot saskarē ar matēriju, mūžīgā dzīvā būtne (dvēsele) tiek ierobežota ar šīm īpašībām, kas nosaka tās pieredzi un darbības materiālajā pasaulē. Šajā pantā Krišna skaidro, ka dievišķās īpašības ved uz atbrīvošanos no materiālās pasaules ciešanām un saistībām, savukārt dēmoniskās īpašības ved uz tālāku kalpību matērijai, un Ardžunam nav jābēdājas, jo viņš ir dzimis ar dievišķām īpašībām, kas nozīmē, ka viņam ir potenciāls sasniegt garīgo atbrīvošanos.

14-6

Ak, bezgrēcīgais, labestības īpašība, kas ir tīrāka par citām īpašībām, apgaismo un atbrīvo no grēcīgām sekām. Tie, kas atrodas šīs īpašības ietekmē, kļūst saistīti ar laimes un zināšanu apziņu.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna sāk skaidrot katras no trim īpašībām atsevišķi. Labestības īpašība ir tīrākā no visām, tā apgaismo cilvēka prātu un atbrīvo no grēka sekām. Tomēr tā piesaista cilvēku ar laimes un zināšanu apziņu, radot sava veida garīgu komfortu, kas var kļūt par šķērsli pilnīgai atbrīvošanai. Šajā pantā Krišna paskaidro, ka šajā pasaulē ir divu veidu radītas būtnes – dievišķās un dēmoniskās, un Viņš ir izvērsti pastāstījis par dievišķajām īpašībām un tagad gatavojas aprakstīt dēmoniskās īpašības un to ietekmi uz cilvēka dzīvi.

14-7

Kaislības īpašība rodas no neierobežotām vēlmēm un iekāres, ak, Kuntī dēls, un tā saista iemiesoto dzīvo būtni pie auglīgas darbības.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna apraksta kaislības īpašību, kas rodas no neierobežotām vēlmēm un iekāres. Šī īpašība saista iemiesoto dzīvo būtni pie darbības, kas vērsta uz rezultātu sasniegšanu, tādējādi iepinot dvēseli materiālo vēlmju un to piepildījuma ciklā. Šajā pantā Krišna raksturo dēmonisko būtņu nespēju atšķirt pareizu rīcību no nepareizas, un viņiem trūkst tīrības, pareizas uzvedības un patiesības izpratnes, un viņi nezina, kā rīkoties saskaņā ar garīgajiem principiem un morāles normām.

14-8

Ak, Bhāratas pēcteci, zini, ka no neziņas dzimusī tumsības īpašība maldina visas iemiesotās būtnes. Šī īpašība saista ar neprātu, slinkumu un miegu.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna apraksta neziņas īpašību, kas dzimst no nezināšanas un maldina visas iemiesotās būtnes. Šī īpašība saista dvēseli ar neprātu, slinkumu un miegu, t.i., ar inerci, apātiju un garīgu tumsību. Šajā pantā Krišna atklāj dēmonisko būtņu maldīgos uzskatus par pasaules uzbūvi un jēgu, un viņi noliedz Dieva esamību un uzskata, ka pasaule ir nejauša, bez pamata un ka tās vienīgais dzinējspēks ir iekāre un dzimumdziņa.

14-9

Ak, Bhāratas pēcteci, labestības īpašība saista ar laimi, kaislības īpašība – ar auglīgu darbību, bet neziņas īpašība, pārklājot būtnes zināšanas, saista ar neprātu.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna rezumē trīs īpašību ietekmi uz dzīvo būtni. Labestība saista ar laimes sajūtu, kaislība – ar darbību, kas vērsta uz rezultātu sasniegšanu, bet neziņa, aptumšojot zināšanas, saista ar neprātu, inerci un garīgu aklumu. Šajā pantā Krišna apraksta dēmonisko būtņu rīcību, kas izriet no viņu maldīgajiem uzskatiem, un viņi ir pazaudējuši saikni ar savu patieso būtību, rīkojas nesaprātīgi un nodarbojas ar ļaunām, destruktīvām darbībām, kas vērstas uz pasaules iznīcināšanu.

14-10

Dažkārt, ak, Bhāratas pēcteci, pārspējot kaislības un neziņas īpašības, ņem virsroku labestības īpašība. Dažkārt kaislības īpašība pārspēj labestību un neziņu, bet citkārt, ak, Ardžuna, neziņas īpašība pārspēj labestību un kaislību. Īpašības vienmēr sacenšas par pārākumu.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna paskaidro, ka trīs materiālās dabas īpašības pastāvīgi cīnās savā starpā par dominējošo stāvokli cilvēka apziņā. Dažkārt virsroku gūst labestība, citkārt – kaislība, bet vēl citkārt – neziņa. Šī cīņa nosaka cilvēka rīcību, domas un emocionālo stāvokli. Šajā pantā Krišna skaidro dēmonisko būtņu rīcības motivāciju, un viņi rod patvērumu neapmierināmajā iekārē, kas nekad nevar tikt pilnībā apmierināta, un ir iegrimuši lepnībā, iedomībā un nepatiesā godkārē, kas ved pie maldiem un pieķeršanās īslaicīgām, neīstām vērtībām.

14-11

Labestības īpašības izpausmi var piedzīvot, kad visas ķermeņa durvis ir apgaismotas ar zināšanām.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna apraksta labestības īpašības izpausmi, kas ir jūtama kā iekšēja apgaismība un zināšanu pieplūdums visos uztveres līmeņos. Kad cilvēka apziņā dominē labestība, viņa uztvere kļūst skaidra, un viņš spēj labāk izprast garīgos jautājumus.

14-12

Ak, labākais no Bhāratas dzimtas, kad pieaug kaislības īpašība, attīstās stipras pieķeršanās, auglīgas darbības, neatlaidīgu pūliņu, kā arī nevaldāmas vēlmes un tieksmes pazīmes.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna apraksta kaislības īpašības pieauguma pazīmes. Tās izpaužas kā stipra pieķeršanās materiālajiem rezultātiem, pastiprināta darbība, neatlaidīgas pūles, kā arī nevaldāmas vēlmes un tieksmes. Cilvēks kļūst vergs savām vēlmēm un kaislībām. Šajā pantā Krišna turpina aprakstīt dēmonisko būtņu maldīgo dzīves uztveri, un viņi uzskata, ka jutekļu apmierināšana līdz pat dzīves beigām ir cilvēces augstākā nepieciešamība un mērķis.

14-13

Kad pieaug tumsības un neziņas īpašība, ak, Kuru pēcnācēj, tad iestājas tumsība, bezdarbība, neprāts un apmāns.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna apraksta neziņas īpašības pieauguma sekas. Tās ir tumsība, bezdarbība, neprāts un apmāns. Cilvēka apziņa kļūst aptumšota, viņš zaudē spēju skaidri domāt un rīkoties, iegrimstot apātijā un ilūzijās. Šajā pantā Krišna turpina raksturot dēmonisko būtņu rīcību un tās sekas, un viņi ir pilnībā sapinušies simtiem tūkstošu vēlmju tīklos, kas viņus kontrolē un vada, un kaislību un dusmu pārņemti, viņi meklē līdzekļus, kā iegūt naudu un varu nelikumīgā veidā.

14-14

Kad labestības īpašībā esošs cilvēks nomirst, viņš sasniedz tīrās, augstākās gudro mājvietas.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna paskaidro, ka cilvēks, kurš nomirst, atrodoties labestības īpašības ietekmē, sasniedz tīrās, augstākās gudro mājvietas – garīgās pasaules, kurās nav ciešanu un neziņas. Tas ir rezultāts ilgstošai garīgai praksei un labestības kultivēšanai. Šajā pantā Krišna atklāj dēmoniskās personas domāšanas veidu, un šī persona ir apsēsta ar mantkārību un pastāvīgi domā par to, cik daudz bagātības tai pieder šobrīd un cik daudz vēl tā iegūs nākotnē.

14-15

Kad cilvēks mirst kaislības īpašībā, viņš piedzimst starp tiem, kas ir piesaistīti auglīgai darbībai, un, kad mirst neziņas īpašībā, viņš piedzimst dzīvnieku valstībā.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna skaidro, ka cilvēks, kurš nomirst kaislības īpašības ietekmē, atkal piedzimst starp tiem, kas ir piesaistīti auglīgai darbībai, t.i., materiālistiski noskaņotiem cilvēkiem. Savukārt, ja cilvēks nomirst neziņas īpašības ietekmē, viņš var piedzimt pat dzīvnieku valstībā, jo viņa apziņas līmenis ir zems. Šajā pantā Krišna turpina atklāt dēmoniskās personas domāšanas veidu, kas ir pilns ar vardarbību, egoismu un ilūzijām, un varētu precizēt, ka šāda persona uzskata citus par saviem ienaidniekiem un lepojas ar to, ka ir viņus uzvarējusi vai nogalinājusi, un maldīgi uzskata sevi par visas pasaules valdnieku un īpašnieku.

14-16

Tiek teikts, ka labdarīgas rīcības rezultāts ir tīrs un pieder pie labestības īpašības. Darbības, kas veiktas kaislību īpašībā, nes ciešanas, bet neziņas īpašībā veiktas darbības ved uz neprātu.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna apraksta dažādu darbību sekas atkarībā no tā, kādas īpašības ietekmē tās veiktas. Labdarīga rīcība, kas veikta labestības īpašības ietekmē, nes tīrību un garīgu progresu. Darbības, kas veiktas kaislību ietekmē, rada ciešanas un piesaisti rezultātam. Savukārt neziņas īpašības ietekmētas darbības ved uz neprātu un garīgu degradāciju. Šajā pantā Krišna turpina atklāt dēmoniskās personas domāšanas veidu, kas ir balstīts uz iedomību un pašapmānu, un varētu precizēt, ka šāda persona lepojas ar savu bagātību un ietekmīgajiem radiniekiem, uzskatot sevi par visvarenāko un laimīgāko, un plāno veikt ziedojumus un sniegt labdarības dāvanas nevis aiz patiesas līdzjūtības, bet gan tāpēc, lai gūtu baudu no sava šķietamā cēluma un vairotu savu reputāciju.

14-17

No labestības īpašības attīstās īstas zināšanas, no kaislības īpašības – alkatība, bet no neziņas īpašības – neprāts, apmāns un nezināšana.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna skaidro, kādas sekas rodas no katras no trim īpašībām. Labestības īpašība veicina īstenu garīgo zināšanu attīstību. Kaislības īpašība rada alkatību un neapmierināmas vēlmes. Neziņas īpašība noved pie neprāta, apmāna un nezināšanas, kas ir garīgās izaugsmes pretstats. Šajā pantā Krišna apraksta sekas, kas rodas no dēmoniskās domāšanas un rīcības, un varētu precizēt, ka šādas personas, būdamas maldinātas ar daudzām raizēm un ieslēgtas maldu tīklā, kļūst pārāk piesaistītas jutekļu baudām un iekrīt ellē, kas simbolizē garīgu degradāciju un ciešanas.

14-18

Tie, kas atrodas labestības īpašībā, pakāpeniski paceļas uz augstākajām planētām; tie, kas atrodas kaislības īpašībā, dzīvo uz zemes līmeņa planētām, bet tie, kas atrodas atbaidošajā neziņas īpašībā, nonāk elles pasaulēs.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna apraksta, kā katra no trim īpašībām ietekmē dvēseles likteni pēc nāves. Tie, kas atrodas labestības ietekmē, paceļas uz augstākajām planētām – garīgajām pasaulēm. Tie, kas atrodas kaislības ietekmē, paliek uz zemes līmeņa planētām, t.i., materiālajā pasaulē. Savukārt tie, kas atrodas neziņas ietekmē, nonāk elles pasaulēs, kur valda ciešanas un tumsība. Šajā pantā Krišna raksturo dēmonisko cilvēku attieksmi pret garīgajām praksēm, un varētu precizēt, ka viņi ir pašapmierināti un nekaunīgi, lepojas ar savu bagātību un iedomāto godu, un, ja viņi veic ziedojumus vai rituālus, tad dara to tikai ārējas izrādīšanās dēļ, neievērojot nekādus noteikumus vai garīgos principus.

14-19

Kad cilvēks patiesi saprot, ka visās darbībās nav cita darītāja kā vien šīs dabas īpašības, un iepazīst Visu Augsto Kungu, kurš ir pārpasaulīgs visām šīm īpašībām, tad viņš sasniedz Manu garīgo būtību.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna paskaidro, ka patiesas izpratnes rezultātā cilvēks saprot, ka visas darbības materiālajā pasaulē veic trīs dabas īpašības, nevis dvēsele. Kad cilvēks iepazīst Visu Augsto Kungu, kurš ir pārpasaulīgs šīm īpašībām, viņš sasniedz Krišnas garīgo būtību, t.i., atbrīvojas no materiālās pasaules ierobežojumiem. Šajā pantā Krišna atklāj dēmonisko cilvēku attieksmi pret Dievu, un varētu precizēt, ka viņi ir apmaldījušies ar nepatiesu ego, spēku, lepnumu, iekāri un dusmām, un noniecina Dievu, kas atrodas gan viņu pašu, gan citu ķermeņos kā Augstākā Dvēsele. Viņi zaimo patieso reliģijas būtību, noliedzot tās principus un vēršoties pret garīgām vērtībām.

14-20

Kad iemiesotā būtne spēj pacelties pāri šīm trim īpašībām, kas saistītas ar materiālo ķermeni, tā var atbrīvoties no dzimšanas, nāves, vecuma un ar tiem saistītajām ciešanām un baudīt nemirstības nektāru pat šajā dzīvē.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna apstiprina, ka, paceļoties pāri trim materiālās dabas īpašībām, iemiesotā būtne (dvēsele) var atbrīvoties no dzimšanas, nāves, vecuma un ar tiem saistītajām ciešanām. Turklāt, šī atbrīvošanās un nemirstības nektāra baudīšana ir iespējama pat vēl esot šajā ķermenī, t.i., vēl šīs dzīves laikā. Šajā pantā Krišna paskaidro, kāds liktenis sagaida tos, kas ir skaudīgi, ļaunprātīgi un rīkojas dēmoniski, un varētu precizēt, ka Viņš šādus cilvēkus, kas ir viszemākie no visiem, pastāvīgi iemet ciešanu okeānā, liekot piedzimt dažādos dēmoniskos eksistences veidos, kur valda ciešanas un tumsība.

14-21

Ardžuna jautāja: Ak, mans Kungs, pēc kādām pazīmēm var pazīt to, kurš ir pacēlies pāri šīm trim īpašībām? Kā viņš uzvedas? Un kā viņš pārvar dabas īpašības?

Skaidrojums: Šajā pantā Ardžuna uzdod Krišnam jautājumus, lai labāk izprastu, kā atpazīt cilvēku, kurš ir pacēlies pāri trim materiālās dabas īpašībām. Viņš vēlas uzzināt, kā šāds cilvēks uzvedas un kā ir spējis pārvarēt šo īpašību ietekmi. Šajā pantā Krišna turpina skaidrot dēmonisko būtņu likteni, un varētu precizēt, ka, atkal un atkal nonākot dēmoniskos eksistences veidos, šīs personas nespēj tuvoties Dievam un garīgai atbrīvošanai, un pakāpeniski iegrimst arvien zemākos un atbaidošākos esamības veidos.

14-22

Visu Augstais Kungs atbildēja: Ak, Pāndavas dēls, tas, kurš neienīst apgaismību, pieķeršanos un ilūziju, kad tie ir klātesoši, un netiecas pēc tiem, kad tie ir zuduši.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna sāk atbildēt uz Ardžunas jautājumu, aprakstot pirmās pazīmes, kas liecina par pacelšanos pāri trim īpašībām. Cilvēks, kurš ir sasniedzis šo stāvokli, neizjūt nepatiku pret apgaismību (labestības izpausmi), pieķeršanos (kaislības izpausmi) un ilūziju (neziņas izpausmi), kad tie ir klātesoši, ne arī pārdzīvo, kad to nav. Viņš ir vienlīdzīgs visos stāvokļos. Šajā pantā Krišna nosauc trīs galvenos šķēršļus, kas ved uz garīgu degradāciju un ciešanām, simboliski dēvējot tās par "vārtiem uz elli", un varētu precizēt, ka šie šķēršļi ir iekāre, dusmas un alkatība, un ikvienam saprātīgam cilvēkam, kas vēlas garīgi attīstīties, ir jāatmet šīs negatīvās īpašības.

14-23

Kurš paliek neitrāls un pārpasaulīgs, zinot, ka darbojas vienīgi īpašības, kurš ir nelokāms un mierīgs, kurš raugās uz laimi un ciešanām vienādi.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna turpina aprakstu, norādot, ka cilvēks, kurš ir pacēlies pāri īpašībām, paliek neitrāls un pārpasaulīgs, apzinoties, ka darbojas vienīgi materiālās dabas īpašības. Viņš ir nelokāms savā garīgajā apziņā, mierīgs un raugās uz laimi un ciešanām vienādi, neļaujoties svārstībām. Šajā pantā Krišna paskaidro, ka cilvēks, kurš ir spējis atbrīvoties no iekāres, dusmu un alkatības ietekmes, var veikt darbības, kas sekmē pašrealizāciju, un varētu papildināt ar domu, ka šāds cilvēks pakāpeniski tuvojas augstākajam mērķim – garīgai atbrīvošanai un vienotībai ar Dievišķo.

14-24

Kurš ir līdzsvarā, kuram zelta gabals, māla pika un akmens ir vienā vērtē, kurš ir gudrs un vienādi pieņem gan vēlamo, gan nevēlamo, kurš ir stingrs un vienādi uzklausa gan slavinājumus, gan nopēlumus.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna turpina raksturot cilvēka īpašības, kurš ir pacēlies pāri trim materiālās dabas īpašībām. Šāds cilvēks ir līdzsvarā, viņam nav atšķirības starp zeltu, mālu un akmeni, jo viņš ir atbrīvojies no materiālās vērtību skalas. Viņš ir gudrs un vienādi pieņem gan vēlamo, gan nevēlamo, neļaujoties ārējo apstākļu ietekmei. Viņš ir stingrs savā pārliecībā un vienādi uzklausa gan slavinājumus, gan nopēlumus, jo viņa pašapziņa nav atkarīga no ārēja vērtējuma. Šajā pantā Krišna brīdina, ka tas, kurš neievēro svēto rakstu norādījumus un garīgos principus, bet rīkojas tikai pēc savām iegribām un vēlmēm, nesasniegs ne garīgo pilnību, ne patiesu laimi, ne augstāko mērķi – atbrīvošanos, un varētu precizēt, ka viņa dzīve būs pilna ar ciešanām un vilšanos, jo tā būs balstīta uz egoismu un neziņu.

14-25

Kurš vienādi izturas pret godu un negodu, kurš vienādi izturas pret draugu un ienaidnieku, kurš ir atteicies no jebkādas materiālas darbības, – par tādu cilvēku saka, ka viņš ir pacēlies pāri materiālās dabas īpašībām.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna pabeidz to īpašību uzskaitījumu, kas piemīt cilvēkam, kurš ir pacēlies pāri materiālās dabas īpašībām. Šāds cilvēks vienādi izturas pret godu un negodu, pret draugu un ienaidnieku, un ir atteicies no jebkādas darbības, kas vērsta uz materiālu rezultātu sasniegšanu. Viņa rīcība ir brīva no egoisma un kalpo augstākam mērķim.

14-26

Tas, kurš pilnībā nododas garīgai kalpošanai un nekādā gadījumā nenovirzās no šī ceļa, uzreiz paceļas pāri materiālās dabas īpašībām un sasniedz Dievišķās apziņas līmeni.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna atklāj, kā visefektīvāk pacelties pāri materiālās dabas īpašībām – ar pilnīgu nodošanos garīgai kalpošanai jeb Dievam veltītai darbībai. Tas, kurš nekādā gadījumā nenovirzās no šī ceļa, nekavējoties paceļas pāri ierobežojumiem un sasniedz Dievišķās apziņas līmeni, t.i., garīgu atbrīvošanos.

14-27

Un Es esmu pamats Dievišķajai apziņai, kas ir nemirstīga, neiznīcīga un mūžīga, un ir augstākās laimes, Dievišķās mīlestības, dabiskais stāvoklis.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna noslēdz četrpadsmito nodaļu, atklājot, ka Viņš ir pamats Dievišķajai apziņai, kas ir nemirstīga, neiznīcīga un mūžīga. Šī Dievišķā apziņa ir augstākās laimes un Dievišķās mīlestības dabiskais stāvoklis, uz ko tiecas visas dzīvās būtnes. Krišna ir visa esošā avots un galamērķis. Šajā pantā Krišna noslēdz nodaļu, uzsverot svēto rakstu nozīmi garīgajā ceļā, un varētu papildināt ar domu, ka cilvēkam ir jāvadās pēc svēto rakstu norādījumiem, lai izprastu, kas ir viņa pienākums un kas nav, un, zinot šos noteikumus un principus, jārīkojas tā, lai pakāpeniski pilnveidotos garīgi.