8-1

Ardžuna jautāja: Ak, Kungs, ak, Visaugstākais, kas ir Dievišķā apziņa? Kas ir dvēsele? Kas ir auglīgas darbības? Kas ir šī materiālā izpausme? Un kas ir debesu būtnes? Lūdzu, paskaidro man to.

Skaidrojums: Šajā pantā Ardžuna uzdod vairākus jautājumus Krišnam, lai saprastu garīgās un materiālās realitātes dziļāku nozīmi. Viņš vēlas izprast dažādus jēdzienus, kas saistīti ar Dievišķo apziņu (Brahmanu), ķermeni (dvēseli, šeit kā pašapzinošos), auglīgām darbībām (karmu), materiālo izpausmi un dieviem. Ardžuna uzrunā Krišnu kā Purušottamu (augstāko cilvēku vai Dievu), norādot uz Krišnas augstāko gudrību un izpratni par dzīvi.

8-2

Kā šajā ķermenī mājo upurēšanas kungs, un kurā ķermeņa daļā, ak, Madhusūdana? Un kā tie, kas nododas garīgai kalpošanai, var Tevi iepazīt nāves brīdī?

Skaidrojums: Šajā pantā Ardžuna turpina uzdot jautājumus Krišnam, meklējot skaidrojumu par dažādiem garīgiem jēdzieniem. Viņš vēlas zināt, kas ir Pirmatnējais Ziedojums (virsziedojums) un kā tas pastāv ķermenī. Viņš arī jautā, kā Dievs var tikt atpazīts nāves brīdī tiem, kas ir spējuši kontrolēt savu prātu un dvēseli. Ardžuna uzrunā Krišnu kā Madhusūdanu, norādot uz Viņa spēju iznīcināt šķēršļus, kas stāv ceļā uz garīgo apzināšanos.

8-3

Visu Augstais Kungs sacīja: Neiznīcīgo, pārpasaulīgo dzīvo būtni sauc par Dievišķo apziņu, un tās mūžīgo dabu sauc par dvēseli. Darbību, kas nosaka iemiesoto būtņu materiālo ķermeņu rašanos, sauc par rīcību jeb auglīgām darbībām.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna izskaidro vairākus garīgos jēdzienus. Viņš definē Dievišķo apziņu, Virsgaru (dvēseles būtību) un rīcību (darbību), lai palīdzētu Ardžunam saprast dzīvības principus un to, kā tie darbojas Visumā. • Neiznīcīgais ir augstākais Dievišķā apziņa – Dievišķā apziņa ir nemainīgā, mūžīgā un neiznīcināmā būtība. Tas ir visaugstākais princips, kas pastāv ārpus laika un telpas, pārsniedzot materiālo pasauli. • Savdabība tiek saukta par Virsgaru – dvēseles būtība ir cilvēka iekšējā savdabība, viņa garīgā daba. Tā attiecas uz cilvēka dvēseli un tās saikni ar Dievišķo apziņu. • Radošā darbība tiek saukta par rīcību – rīcība ir darbība, kas rada un uztur dzīvību Visumā. Tā ir radošā spēka izpausme, kas rada dzīvās būtnes un procesus materiālajā pasaulē. Šis pants uzsver dzīves pamatelementus – Dievišķo apziņu, kas ir mūžīgā garīgā realitāte, Virsgaru, kas attiecas uz cilvēka dvēseles dabu, un rīcību, kas regulē darbības un dzīvības procesus.

8-4

Ak, labākais no iemiesotajām būtnēm, fiziskā daba, kas pastāvīgi mainās, tiek saukta par materiālo pasauli. Visuma veidols, kas ietver visus dievus, piemēram, Sauli un Mēnesi, tiek saukts par dievišķo. Un Es, kā Augstākā Dvēsele, kas mīt ikviena iemiesota būtnes sirdī, esmu ziedojumu Kungs. Šī dievišķā forma ietver sevī visas kustīgās un nekustīgās būtnes.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna sniedz Ardžunam skaidrojumu par materiālās un dievišķās pasaules izpausmēm, kā arī par Viņa paša lomu kā ziedojumu Kungam. Viņš apraksta fizisko dabu kā pastāvīgi mainīgu, bet garīgo būtību kā mūžīgu un nemainīgu. • Materiālās pasaules pamats ir iznīcīgais jeb mainīgais stāvoklis: Šī materiālā pasaule ir pakļauta nepārtrauktām pārmaiņām un iznīcībai. • Garīgā pārvaldošā vara: Augstākais gars jeb debesu dievība, kas pārvalda Visumu. Tā ir kosmiskā būtība vai dievišķā apziņa, kas stāv pāri materiālajai pasaulei. • Upurēšanas princips: Pants uzsver, ka Krišna pats ir augstākais ziedojuma spēks, kas simbolizē upurēšanas garīgo būtību un tās saikni ar dievišķo apziņu. Šis pants uzsver, ka Visumā pastāv trīs svarīgi principi – materiālā pasaule, garīgā pārvaldošā vara un upurēšanas princips, kurš ir saistīts ar Dievišķo apziņu.

8-5

Un tas, kurš mūža beigās, atstājot ķermeni, atceras vienīgi Mani, tūlīt sasniedz Manu stāvokli. Par to nav nekādu šaubu.

Skaidrojums: Šis pants māca, ka, lai sasniegtu Dievišķo apziņu, ir svarīgi garīgi sagatavoties visā dzīves laikā, īpaši nāves brīdī. Cilvēkam, aizejot no ķermeņa, jāatceras Krišna. Cilvēks, kas nāves brīdī ir koncentrējies uz Dievu, iegūst atbrīvošanos no dzimšanas un nāves cikla un sasniedz vienotību ar Dievišķo.

8-6

Par jebkādu esamības stāvokli cilvēks atceras, atstājot ķermeni, ak, Kuntī dēls, to stāvokli viņš noteikti sasniegs.

Skaidrojums: Šis pants māca, ka ir svarīgi dzīvot garīgi apzināti un attīstīt savu prātu, lai nāves brīdī cilvēka apziņa būtu vērsta uz Dievu. Domām un darbībām visa dzīves garumā ir izšķiroša loma, lai nodrošinātu garīgo atbrīvošanos un mūžīgu vienotību ar Dievišķo. Krišna uzrunā Ardžunu kā Kuntī dēlu, norādot, ka cilvēka prāta stāvoklis nāves brīdī ir izšķirošs. Tas nosaka viņa turpmāko eksistenci.

8-7

Tāpēc, Ardžuna, tev vienmēr jādomā par Mani, un tajā pašā laikā jāpilda savs noteiktais cīnītāja pienākums. Veltot savas darbības Man un pievēršot Man savu prātu un saprātu, tu bez šaubām sasniegsi Mani.

Skaidrojums: Šis pants māca, ka, lai sasniegtu garīgo pilnību, ir svarīgi ne tikai apcerēt vai domāt par Dievu, bet arī veikt savus pienākumus. Garīgā apziņa jāiekļauj katru dienu, un, ja cilvēks veltī savu prātu un intelektu Dievam, viņš noteikti sasniedz Dievišķo apziņu.

8-8

Tas, kurš apcerē Mani kā Dieva Augstāko Personību, kura prāts pastāvīgi ir vērsts uz atcerēšanos, nenovirzoties no ceļa, ak, Pārtha, tas noteikti nonāk pie Manis.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna izskaidro, ka nemainīga garīgā disciplīnas prakse un koncentrācija uz Dievišķo ļauj cilvēkam sasniegt augstāko būtni – Dievu. Pastāvīga domāšana par Dievišķo un disciplinēts prāts ved uz garīgo pilnību un Dieva sasniegšanu. • Ar prātu, kas ir veltīts neatlaidīgai garīgā disciplīnas praksei – Prāts, kas ir pievērsts nemainīgai un pastāvīgai garīgā disciplīnas praksei, kļūst disciplinēts un spēj pievērsties Dievišķajam bez novirzēm. Šī prakse ir garīgās koncentrācijas veids, kas palīdz cilvēkam saistīties ar Dievu. • Nekļūst novirzīts – Šeit norādīts, ka prātam jābūt pastāvīgi vērstam uz Dievu, nenovirzoties uz materiālām lietām vai citām domām. Tas nozīmē, ka prāts paliek vienots ar Dievišķo. • Sasniedz augstāko, dievišķo būtni – Kad cilvēks koncentrējas uz Dievišķo un nemitīgi praktizē garīgo disciplīnu, viņš sasniedz augstāko būtni, kas ir Dievs vai Dievišķā apziņa. Šī vienotība ar Dievu ir cilvēka garīgais mērķis. • Nemitīgi par to domājot – Nemainīga domāšana un apcere par Dievu ir galvenā prakse, kas ved uz garīgo apgaismību un Dieva sasniegšanu.

8-9

Cilvēkam jāapcer Visaugstākā Persona kā visszinis, kā vecākais, kā kontrolieris, kā vissīkākais, kā visa uzturētājs, kā tas, kura veidols nav materiāls, kā saule – starojošs, kā pārpasaulīgs, pāri šai materiālajai dabai.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna apraksta Dievišķo būtni un tās īpašības, kuras cilvēkam jāapcer un jāatceras, lai sasniegtu garīgo atbrīvošanos. Viņš norāda uz Dievišķās būtnes gan milzīgo varenību, gan smalko un neaptveramo dabu, kas atrodas pāri materiālajai pasaulei un tumsai. • Visseno, visu zinošo – Dievs ir mūžīgs un visu zinošs, pārzina visu pagātni, tagadni un nākotni. Viņš ir viedais, kas pārvalda Visumu. • Visu valdnieks – Viņš ir Visuma valdnieks, kas vada un kontrolē visus notikumus un būtnes. Viņa vara aptver visu pasauli. • Neizsakāmi mazs – Krišna norāda, ka Dievs ir ne tikai liels un varens, bet arī mazāks par vissīkāko, spējot iekļūt vissmalkākajos esības aspektos. • Visu uzturētājs – Dievs ir tas, kurš uztur un atbalsta visu radīto pasauli, nodrošinot dzīvības un eksistences turpināšanos. • Neaptverams savā formā – Dieva patiesā forma ir neaptverama mūsu prātiem. Viņš pārsniedz visu, ko cilvēks spēj iedomāties vai saprast. • Spilgts kā saule – Dieva spožums ir salīdzināms ar saule – Viņš ir gaisma un spilgta apziņa, kas izkliedē tumsu. • Pāri tumsai – Dievs atrodas pāri tumsai – gan materiālās pasaules neziņai, gan garīgajai tumsai. Viņš ir gaisma, kas ved uz garīgo apgaismību. Šis pants māca, ka, ja cilvēks koncentrējas uz Dieva īpašībām un nemitīgi domā par Viņu, viņš var sasniegt garīgo pilnību un Dievišķo apziņu. Dievs ir gan milzīgs un varens, gan smalks un neaptverams, un Viņa gaisma atrodas pāri visai materiālajai tumsai.

8-10

Tas, kurš nāves brīdī paceļ savu dzīvības gaisu starp uzacīm un ar garīgās disciplīnas spēku, ar pilnīgu nodošanos atceras Visu Augsto Kungu, noteikti sasniegs Dieva Augstāko Personību.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna izskaidro, kā cilvēks var sasniegt Dievišķo būtni nāves brīdī, ja viņš ir apzinīgs, garīgi spēcīgs un uzticīgs. Šis apraksts skaidro pareizu apceres tehniku, kas ved uz garīgo atbrīvošanos. Šī apceres tehnika palīdz koncentrēt dzīvības spēku un sasniegt augstāko apziņas stāvokli, to darot ar pilnīgu uzticību, lai sasniegtu Dieva Augstāko Personību. • Nāves brīdī ar nešaubīgu prātu – Nāves brīdī, kad cilvēks ir tuvu savai dzīves beigām, prātam jābūt nešaubīgam un stabilam. Tas norāda uz pilnīgu prāta koncentrāciju uz Dievišķo. • Ar uzticību un garīgā disciplīnas spēku – uzticības jeb uzticība un garīgā disciplīnas spēks ir nepieciešami, lai prāts būtu koncentrēts un savienots ar Dievišķo. Šeit tiek uzsvērts, ka gan garīgā prakse, gan garīgā disciplīnas spēks palīdz sasniegt Dievu. • Novietojot dzīvības spēku starp uzacīm – apceres procesā cilvēkam jākoncentrē savs dzīvības spēks starp uzacīm, kas ir tā saucamais trešais acs punkts, vieta, kas saistīta ar augstāko apziņu un garīgo redzējumu. • Sasniedz to augstāko, dievišķo būtni – Caur šo apceres tehniku un koncentrāciju, cilvēks sasniedz augstāko Dievišķo būtni, kas ir pāri materiālajai pasaulei un saistīta ar Dievišķo apziņu.

8-11

Zinātāji, kas pārzina Vēdas, kas izrunā om un ir diženi gudrie, kas vada atsacīšanās dzīvesveidu, ieiet Dievišķās apziņas stāvoklī. Vēloties sasniegt šādu pilnību, cilvēks ievēro šķīstības solījumu. Tagad Es tev īsumā izskaidrošu šo procesu, ar kura palīdzību var sasniegt glābšanu.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna izskaidro garīgās pilnības mērķi – Dievišķo būtību, kas ir nemainīga un mūžīga. To apraksta Vēdas, sasniedz askēti, kas atbrīvojušies no pasaulīgām pieķeršanām, un tie, kuri seko garīgajai disciplīnai ar mērķi sasniegt augstāko stāvokli. Krišna šajā pantā norāda, ka Viņš tūlīt īsumā izskaidros šo procesu, ar kura palīdzību var sasniegt glābšanu.

8-12

Garīgās disciplīnas stāvoklis ir nesaistīšanās no jebkādas jutekliskās darbības. Aizverot visas jutekļu durvis un vēršot prātu uz sirdi, un paceļot dzīvības gaisu galvas virsotnē, cilvēks nostiprinās garīgajā disciplīnā.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna apraksta tehniku, kā praktizēt garīgo disciplīnu, lai sasniegtu garīgo atbrīvošanos. Šī garīgās disciplīnas prakse ietver jutekļu kontrolēšanu, prāta koncentrēšanu sirdī un dzīvības spēka virzīšanu galvas virsotnē. Šīs tehnikas mērķis ir sasniegt Dievišķo stāvokli, palīdzot atbrīvoties no jebkādas jutekliskās darbības un koncentrēt prātu uz garīgo mērķi. • Aizverot visus jutekļu vārtus – Lai praktizētu augstāko garīgo disciplīnu, ir nepieciešams kontrolēt maņas un aizvērt visus jutekļu kanālus – ausis, acis, muti utt. Tas palīdz prātam nepieķerties ārējai pasaulei un virzīt uzmanību iekšup. • Koncentrējot prātu sirdī – Prāts ir jākoncentrē sirdī, kas simbolizē garīgo apziņu un iekšējo mieru. Šī ir apceres tehnika, kas palīdz pievērsties dvēselei un atbrīvoties no ārējiem traucējumiem. • Novietojot dzīvības spēks galvas virsotnē – Dzīvības spēks tiek pacelts un koncentrēts galvas virsotnē, kas ir savienojuma punkts ar augstāko apziņu. Šis ir būtisks garīgās disciplīnas paņēmiens, lai pievienotos Dievišķajam. • Stingri nostājoties garīgā disciplīnas stāvoklī – Kad cilvēks stingri nostājas garīgā disciplīnas koncentrācijas stāvoklī, viņš spēj kontrolēt savu prātu, dzīvības spēku un sasniegt garīgo apziņu. Tas ir būtisks priekšnoteikums, lai sasniegtu Dievišķo. Šis pants apraksta fizisko un garīgo praksi, kas ļauj koncentrēties uz Dievu un sasniegt garīgo apgaismību. Maņu kontrolēšana, prāta koncentrēšana un elpošanas vadība ir galvenās garīgā disciplīnas sastāvdaļas, kas ved uz garīgo pilnību.

8-13

Ja cilvēks, atrazdamies šajā garīgās disciplīnas stāvoklī un skandējot svēto zilbi, augstāko skaņu savienojumu, domā par Dieva Augstāko Personību un atstāj ķermeni, viņš noteikti sasniegs garīgās planētas.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna skaidro, kā cilvēks var sasniegt augstāko galamērķi pēc nāves, ja viņš atstājot ķermeni, izrunā svēto zilbi 'Om' un atceras Dievu. Zilbe 'Om' ir spēcīgs garīgs simbols, kas pārstāv Dievišķo apziņu jeb augstāko garīgo realitāti, un, izrunājot šo zilbi un atceroties Dievu, cilvēks var sasniegt garīgās planētas.

8-14

Tam, kurš nepārtraukti un vienīgi par Mani domā, o, Pārtha (Ardžuna), Es esmu viegli sasniedzams tam garīgās disciplīnas veicējam, kas pastāvīgi ir vienots ar Mani.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna norāda, ka tie, kas nepārtraukti un vienīgi koncentrējas uz Viņu, viegli var sasniegt Dievišķo apziņu un vienotību ar Dievu. Ardžunam, kurš pastāvīgi ir vienots ar Dievu, ir viegli Viņu sasniegt. Pastāvīga domāšana par Dievu ir galvenais nosacījums, lai sasniegtu garīgo mērķi.

8-15

Sasniedzot Mani, lielās dvēseles, garīgās disciplīnas piekopēji, kas ir uzticīgi, nekad vairs neatgriežas šajā laicīgajā ciešanu pilnajā pasaulē, jo viņi ir sasnieguši augstāko pilnību.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna skaidro, ka tie, kuri sasniedz Dievišķo apziņu, atbrīvojas no atkalpiedzimšanas cikla un vairs necieš no šīs materiālās pasaules ciešanām un tās pārejošās dabas. Viņi iegūst mūžīgu atbrīvošanos un garīgo pilnību.

8-16

Sākot no augstākās planētas materiālajā pasaulē līdz pat zemākajai, visas ir ciešanu pilnas vietas, kur notiek atkārtota piedzimšana un nāve. Bet tas, kurš sasniedz Manu mājvietu, ak, Kuntī dēls, nekad vairs nepiedzimst.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna norāda, ka visi materiālās pasaules līmeņi, pat līdz augstākajām planētām, kur dzīvo Virsgars, ir pakļauti dzimšanas un nāves ciklam. Visas planētas ir ciešanu pilnas vietas. Tomēr tie, kas sasniedz Dievu, tiek atbrīvoti no šī cikla un vairs nepiedzīvo atdzimšanu.

8-17

Pēc cilvēku laika aprēķina tūkstoš laikmetu kopā veido vienu Radītāja dienu. Un tikpat ilga ir Viņa nakts.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna skaidro kosmiskos ciklus, kas attiecas uz Virsgara dienām un naktīm, norādot, ka tie, kas saprot šos gigantiskos laika mērus, ir gudri un spēj izprast Visuma ciklisko dabu, saprotot, ka visas materiālās pasaules ir pakļautas radīšanai un iznīcībai.

8-18

Dienai iestājoties, visas dzīvās būtnes izpaužas no neizpaustā stāvokļa, un, kad iestājas nakts, tās atkal saplūst ar neizpausto.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna māca par Visuma radīšanas un iznīcināšanas ciklu. Visas dzīvās būtnes un formas rodas no neizpaustā stāvokļa radīšanas sākumā un atgriežas šajā neizpaustajā stāvoklī iznīcināšanas laikā. • No neizpaustā rodas izpaustās būtnes – Visas būtnes un lietas, kas ir redzamas, rodas no neizpaustā jeb sākotnējā stāvokļa, kas nav materiāli uztverams. Tas ir avots, no kura viss parādās. • Radīšanas laikā, kad iestājas diena – Kad pienāk Virsgara diena, sākas radīšanas cikls, un visas būtnes atdzimst un rodas no neizpaustā stāvokļa. • Iznīkst un saplūst ar neizpausto nakts laikā – Kad pienāk Virsgara nakts, viss, kas bija radīts un izpausts, atkal saplūst atpakaļ neizpaustajā stāvoklī. Tas norāda uz Visuma ciklisko dabu, kur viss, kas eksistē, tiek radīts un iznīcināts pēc noteiktiem laika cikliem. • Ko dēvē par neizpausto – Neizpaustais ir stāvoklis, kurā Visums eksistē neredzamā un neaktīvā formā. Tas ir avots, no kura viss rodas un kurā viss atgriežas.

8-19

Atkal un atkal, dienai iestājoties, visas dzīvās būtnes top izpaustas, un, naktij iestājoties, tās bezpalīdzīgi iznīkst.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna apraksta Visuma ciklisko dabu, kurā visas dzīvās būtnes atkal un atkal piedzīvo radīšanu un iznīcināšanu saskaņā ar Virsgara dienu un nakti. Šis process norisinās bez būtņu brīvas izvēles. Krišna uzrunā Ardžunu kā Pārthu, norādot, ka dzīvības būtņu radīšana un iznīcināšana notiek automātiski un saskaņā ar kosmiskajiem cikliem, nevis pēc pašu būtņu gribas.

8-20

Taču ir vēl cita, mūžīga neizpausta būtība, kas pārsniedz šo neizpausto, un, kad visas būtnes iznīkst, tā neizzūd. Šī būtība ir pārpasaulīga un atrodas aiz matērijas robežām.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna norāda uz mūžīgo būtību, kas ir pāri materiālajam Visumam un paliek nemainīga pat tad, kad viss materiālais tiek iznīcināts. Šī būtība ir neizpausta, taču tā ir mūžīga un neiznīkst pat tad, kad visas būtnes un pasaules izzūd.

8-21

Tas, ko Vēdu zinātāji sauc par neizpausto un neiznīcīgo, kas ir augstākais mērķis, no kura, to sasniedzot, neatgriežas, – tā ir Mana augstākā mājvieta.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna norāda uz Dievišķo stāvokli, kas ir neizpausts, mūžīgs un tiek dēvēts par augstāko galamērķi. Šī Dieva mājvieta ir vieta, kuru sasniedzot, cilvēks atbrīvojas no dzimšanas un nāves cikla un vairs neatgriežas materiālajā pasaulē. Šī mājvieta ir augstākais mērķis, kuru sasniedzot, cilvēks vairs neatgriežas.

8-22

Dieva Augstāko Personību, kas ir dižāka par visiem, var sasniegt ar nedalītu garīgu kalpošanu. Lai gan Viņš vienmēr atrodas Savā mājvietā, Viņš ir visuresošs, un viss atrodas Viņā.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna norāda, ka augstāko Dievišķo būtību var sasniegt tikai caur nesadalītu un absolūtu uzticību. Tas ir augstākais garīgais ceļš, un Viņš ir gan visu būtņu patvērums, gan visuma caurstrāvojošā enerģija. Krišna uzrunā Ardžunu kā Pārthu, norādot, ka, lai sasniegtu augstāko Purushu un izprastu Viņa universālo dabu, ir nepieciešama vienota un nesadalīta uzticība.

8-23

Ak, labākais no Bhāratām, tagad Es tev izskaidrošu dažādos laikus, kuros, aizejot no šīs pasaules, garīgās disciplīnas piekopējs atgriežas vai neatgriežas. Šie divi ceļi ir gaismas ceļš un tumsas ceļš.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna sāk izskaidrot, ka garīgās disciplīnas praktiķiem, kuriem ir dziļa garīgā prakse, ir divi dažādi ceļi atkarībā no laika, kad viņi atstāj savu fizisko ķermeni. Šie divi ceļi nosaka, vai viņi atgriežas pasaulē un dzimst no jauna, vai arī viņi ir atbrīvoti no dzimšanas un nāves cikla, un neatgriežas. Uzruna dižais no Bharatu dzimtas – Krišna uzrunā Ardžunu ar cieņu, uzsverot viņa piederību dižajai Bharatu dzimtai, kas norāda uz Ardžunas garīgo spēku un atbildību.

8-24

Tie, kas apzinās Visu Augsto, sasniedz Augstāko, aizejot no pasaules uguns, gaismas ietekmē, labvēlīgā dienas brīdī, četrpadsmit dienu gaišajā Mēness periodā, sešos mēnešos, kad Saule iet uz ziemeļiem.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna norāda uz vienu no ceļiem, kas ved uz atbrīvošanos un vienotību ar Dievišķo apziņu. Viņš skaidro, ka garīgās disciplīnas praktizētāji, kas atstāj šo pasauli noteiktā laikā, sasniedz augstāko garīgo mērķi – Dievišķo apziņu. • Uguns, gaisma, diena, spožais pusgads – Šie simboli norāda uz spožumu un gaismu, kas tiek uzskatīti par labvēlīgiem apstākļiem aiziešanai no šīs pasaules. Tie simbolizē pozitīvus garīgos ceļus, kas ved uz Dievišķās apziņas sasniegšanu. • Seši mēneši, kad saule ceļas ziemeļu virzienā – Šis ir laika periods, kad saule pārvietojas uz ziemeļiem, sākot no ziemas saulgriežiem līdz vasaras saulgriežiem. Saskaņā ar Vēdu mācībām, šis periods ir labvēlīgs tiem, kas vēlas sasniegt atbrīvošanos. • Tie, kas aiziet šajā laikā – Tie, kas mirst šajā labvēlīgajā laikā, nonāk uz ceļa, kas ved uz Dievišķo apziņu. Tas simbolizē pozitīvu rīcību un labvēlīgu apziņas stāvokli aiziešanas brīdī. • Sasniedz Dievišķo apziņu – Šie garīgās disciplīnas praktizētāji sasniedz Dievišķo apziņu, augstāko garīgo mērķi un vienotību ar absolūto realitāti. Viņi atbrīvojas no dzimšanas un nāves cikla.

8-25

Garīgās disciplīnas piekopējs, kurš aiziet no šīs pasaules dūmos, naktī, četrpadsmit dienu tumšajā Mēness periodā, sešos mēnešos, kad Saule iet uz dienvidiem, sasniedz Mēness planētu, bet pēc tam atkal atgriežas.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna izskaidro citu ceļu, kas ved uz pārejošu stāvokli, bet ne uz galīgo atbrīvošanos. Tas ir saistīts ar laiku, kad cilvēks atstāj pasauli noteiktos apstākļos, kas nav tik labvēlīgi kā iepriekšējā pantā minētie. Šis ceļš nav galīgā atbrīvošanās, bet gan pagaidu stāvoklis, pēc kura dvēsele atkal atgriežas uz Zemes. • Dūmi, nakts, tumšais pusgads – Šie simboli norāda uz tumšajiem apstākļiem, kas nav tik labvēlīgi garīgajai atbrīvošanai. Nakts un tumšais pusgads, kad saule virzās uz dienvidiem, norāda uz mazāk labvēlīgu laiku aiziešanai no šīs pasaules. • Kad saule iet dienvidu virzienā – Šis ir laika posms no vasaras saulgriežiem līdz ziemas saulgriežiem, ko saskaņā ar Vēdu tradīciju uzskata par mazāk labvēlīgu atbrīvošanās sasniegšanai. • Sasniedz mēness gaismu – Tie, kas aiziet šajā laikā, sasniedz mēness gaismu, kas simbolizē starpstāvokli, kur viņi izbauda rezultātus par savām labajām darbībām, taču tā nav galīgā atbrīvošanās. • Atgriežas pasaulē – Pēc mēness gaismas sasniegšanas, šie garīgās disciplīnas praktizētāji atkal atgriežas dzimšanas un nāves ciklā, jo viņi nav pilnībā atbrīvojušies no dzimšanas un nāves cikla. Viņi izbauda pārejošu garīgu apbalvojumu, bet atgriežas pasaulē.

8-26

Saskaņā ar Vēdu mācību pastāv divi ceļi, pa kuriem aiziet no šīs pasaules, – viens gaismas ceļš un otrs tumsas ceļš. Tas, kurš aiziet pa gaismas ceļu, vairs neatgriežas, bet tas, kurš aiziet pa tumsas ceļu, atgriežas atkal.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna izskaidro divus ceļus, kurus garīgās disciplīnas praktizētājiem var sekot pēc nāves. Šie ceļi ir simboliski un pārstāv dažādus garīgās attīstības līmeņus. Tas ir gaismas ceļš un tumsas ceļš, kuri nosaka, vai dvēsele sasniedz atbrīvošanos vai atgriežas dzimšanas un nāves ciklā.

8-27

Ak, Ardžuna, lai gan garīgās disciplīnas piekopēji zina šos divus ceļus, viņi nekad neapjūk. Tāpēc vienmēr stingri nostiprinies garīgajā disciplīnā.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna paskaidro, ka tie, kas izprot divus mūžīgos ceļus – gaismas ceļu un tumsas ceļu, kā aprakstīts iepriekšējos pantos, spēj pārvietoties pa dzīves ceļu bez maldiem vai apjukuma. Šie divi ceļi nosaka, vai cilvēks sasniedz atbrīvošanos vai atgriežas dzimšanas un nāves ciklā. Krišna uzrunā Ardžunu kā Pārthu, atgādinot, ka, saprotot šos ceļus un praktizējot garīgo disciplīnu, viņš var izvairīties no apjukuma.

8-28

Cilvēks, kas pieņēmis uzticīgas kalpošanas ceļu, nezaudē rezultātus, ko iegūst no Vēdu studēšanas, askēzēm, ziedojumu veikšanas, filozofisku un auglīgu darbību veikšanas. Vienkārši uzticīgi kalpojot, viņš to visu sasniedz un beigās nonāk augstākajā mūžīgajā mājvietā.

Skaidrojums: Šis pants māca, ka garīgā pilnība tiek sasniegta, pārsniedzot materiālos rezultātus, kas iegūti no labiem darbiem, un veltot savu dzīvi Dievišķajai apziņai. garīgās disciplīnas praktizētājs, kurš saprot, ka pat svētības no Vēdu mācībām un rituāliem ir tikai daļa no ceļa, kas virza uz augstāko mērķi – atbrīvošanos un vienotību ar Dievišķo.