3-1

Ardžuna sacīja: Ak, Džanārdana, ak, Kēšava, kādēļ Tu vēlies iesaistīt mani šajā briesmīgajā karā, ja uzskati, ka saprātīgums ir labāks par darbību, kas vērsta uz tās augļiem?

Skaidrojums: Šajā pantā Ardžuna izsaka savu neizpratni un šaubas par Krišnas norādījumiem. Ardžuna ir dzirdējis no Krišnas, ka gudrība un apcere tiek uzskatīta par augstāku garīgo ceļu nekā darbība, un tāpēc viņš jautā, kāpēc Krišna liek viņam piedalīties briesmīgā kaujā, kas šķiet pretrunā ar augstāko garīgo ceļu. Ardžuna uzrunā Krišnu kā Džanārdanu (cilvēku aizstāvi) un Kēšavu (dēmona Keši nogalinātāju, Višnu), lūdzot atbildi, kas viņam palīdzētu izprast šo šķietamo pretrunu. Šis pants norāda uz cilvēka iekšējo šaubu par to, kāds ir pareizais ceļš starp darbību un gudrību.

3-2

Ar saviem divējādi saprotamajiem norādījumiem Tu, šķiet, mulsinies manu saprātu. Tāpēc, lūdzu, skaidri pasaki man, kas man visvairāk nāks par labu.

Skaidrojums: Šajā pantā Ardžuna pauž savu mulsinājumu un sajūtu, ka viņa prāts ir apmaldījies. Viņš norāda, ka Krišnas vārdi viņam šķiet pretrunīgi — no vienas puses, tiek uzsvērta gudrība un apcere, no otras puses, darbība tiek likta priekšplānā. Šī pretruna sajauc Ardžunu, kurš nespēj saprast, kuru ceļu izvēlēties.

3-3

Visu Augstais Kungs sacīja: Ak, bezgrēcīgais Ardžuna, Es jau paskaidroju, ka ir divu veidu cilvēki, kas cenšas apzināties sevi. Daži tiecas to izdarīt ar empīriskām, filozofiskām pārdomām, bet citi – ar uzticīgu kalpošanu.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna skaidro divus garīgos ceļus, kurus viņš iepriekš izskaidrojis cilvēkiem, lai palīdzētu viņiem sasniegt garīgo pilnību. Viņš uzrunā Ardžunu kā bezgrēcīgo, uzsverot Ardžunas tīrību un spēju sekot šiem ceļiem. • Zināšanu ceļš ir domāts saprātīgajiem jeb intelektuāļiem, kuri meklē apgaismību caur zināšanām un apceri. Šis ceļš balstās uz iekšējo izpratni par sevi un Visumu. • Darbības ceļš ir paredzēts tiem, kuri praktizē nesavtīgu darbību, pilnībā atsakoties no pieķeršanās rezultātiem. Šis ceļš ir piemērots tiem, kuri ir aktīvi dzīvē un vēlas sasniegt garīgo pilnību, rīkojoties ar nesavtību.

3-4

Ne atturoties no darba, var atbrīvoties no atkal darbības, ne arī, vienkārši atsakoties no darbības, var sasniegt pilnību.

Skaidrojums: Bieži vien tiek domāts, ka, atsakoties no darbības vai dzīvojot pasīvi, var izvairīties no rīcības, bet Krišna norāda, ka patiesībā pilnība netiek sasniegta tikai ar pasivitāti vai atsacīšanos, ja vien tā nav saistīta ar iekšēju izpratni un nesavtīgu rīcību. Pilnība tiek sasniegta, kad cilvēks saprot, kā rīkoties bez pieķeršanās un bez vēlmes pēc darbības augļiem, proti, caur rīcību-garīgo disciplīnu.

3-5

Ikviens ir spiests bezpalīdzīgi rīkoties atbilstoši īpašībām, ko ieguvis no materiālās dabas īpašībām; tādēļ neviens nevar atturēties no darbības, pat ne mirkli.

Skaidrojums: Cilvēka dabas rakstura īpašības (trīs materiālās īpašības — labestība, kaislība un neziņa) liek viņam pastāvīgi rīkoties un būt aktīvam. Tādējādi darbība ir neizbēgama dzīves sastāvdaļa, un izvairīšanās no darbībām pati par sevi nav risinājums garīgajā ceļā. Tā vietā ir svarīgi saprast, kā pareizi rīkoties, nesasienot sevi ar darbības augļiem.

3-6

Tas, kurš ierobežo darbības maņas, bet kura prāts kavējas pie jutekļu objektiem, noteikti maldina pats sevi un tiek saukts par liekuli.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna skaidro, ka īsta pašsavaldība nenozīmē tikai ārēju atturēšanos no darbības. Ja cilvēks kontrolē savas ārējās darbības, bet viņa prāts turpina būt pieķēries maņu objektiem (vēlmēm, baudas objektiem), viņš maldina pats sevi. Šāda attieksme tiek saukta par liekulību, jo ārēji viņš izskatās savaldīts, bet iekšēji viņa prāts joprojām ir noraizējies un iegrimis pasaulīgajās vēlmēs. Šis pants māca, ka garīgais progress ir iespējams tikai tad, ja tiek savaldītas gan maņas, gan prāts. Tikai tad cilvēks var sasniegt īstu harmoniju un iekšējo mieru, nevis dzīvot liekulībā.

3-7

No otras puses, ja godīgs cilvēks cenšas ar prātu kontrolēt darbīgās maņas un bez pieķeršanās sāk rīcības-garīgo disciplīnu, viņš ir daudz pārāks.

Skaidrojums: Šis pants māca, ka patiesā garīgā izaugsme notiek, kad cilvēks spēj savaldīt savas maņas un rīkoties nesavtīgi, bez pieķeršanās materiālajam. Tikai tad viņš var sasniegt iekšējo līdzsvaru un garīgo pilnību.

3-8

Veic savu noteikto pienākumu, jo darbība ir pārāka par bezdarbību. Pat tava ķermeņa uzturēšana nebūtu iespējama bez darbības.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna mudina Ardžunu veikt savu noteikto pienākumu un skaidro, ka darbība ir pārāка par bezdarbību. Lai gan garīgā dzīvē dažkārt tiek uzsvērta atturēšanās no darbībām, Krišna norāda, ka darbība ir nepieciešama un svarīga. Pat ķermeņa uzturēšana prasa darbību, un bezdarbība nedod cilvēkam nekādu labumu.

3-9

Darbs, kas veikts kā upuris Visaugstākajam, ir jāveic, citādi darbs piesaista šai materiālajai pasaulei. Tāpēc, ak, Kuntī dēls, veic savus noteiktos pienākumus Viņa iepriecināšanai, un tādā veidā tu vienmēr paliksi brīvs no saistībām.

Skaidrojums: Upura jēdziens šeit attiecas uz nesavtīgu rīcību un darbību, kas tiek veikta Dieva vai visas sabiedrības labad, nevis personisku vēlmju apmierināšanai. Krišna mudina Ardžunu rīkoties brīvi no pieķeršanās rezultātiem un veikt savus pienākumus, skatoties uz tiem kā uz ziedojumu, kas ir veltīts augstākam mērķim.

3-10

Radīšanas sākumā visu paaudžu Kungs radīja paaudzes ar noteiktiem pienākumiem, un upurēšanu Viņam, un svētīja tās, sacīdams: Esiet laimīgas ar šo upurēšanu, jo tās veikšana dāvās jums visu vēlamo dzīvei un atbrīvošanās sasniegšanai.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna atsaucas uz sākotnējo radīšanas aktu, kad Radītājs radīja dzīvās būtnes kopā ar upura principu. Upuris šeit simbolizē darbību, kas tiek veikta nesavtīgi un veltīta augstākam mērķim. Radītājs sacīja, ka, veicot upurus (nesavtīgas darbības), dzīvās būtnes varēs vairoties un dzīvot labklājībā. Upuris jeb nesavtīga darbība harmonizē cilvēka vēlmes ar Dievišķo gribu, tādējādi nodrošinot patiesu piepildījumu. Tas nozīmē, ka, veicot savus pienākumus kā upurus — nesavtīgi un ar Dievišķo apziņu, cilvēki var sasniegt savus mērķus un piepildīt savas vēlmes harmonijā ar Visumu. Šis pants māca, ka darbība kā upuris ir svarīga ne tikai personīgajai labklājībai, bet arī kopējai pasaules kārtībai un harmonijai. Tikai tad, kad cilvēki veic savus pienākumus nesavtīgi, viņi var nodrošināt labklājību gan sev, gan visai sabiedrībai.

3-11

Debesu būtnēm, kas iepriecinātas ar upurēšanu, arī iepriecinās jūs, un tādējādi, ar sadarbību starp cilvēkiem un debesu būtnēm, valdīs visu labklājība.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna skaidro savstarpējās sadarbības un harmonijas principu starp cilvēkiem un Dievišķajām būtnēm. Veicot upurus un godinot dievības (kas simbolizē dabas spēkus un kosmiskās enerģijas), cilvēki saņem Dievišķās svētības. Tādējādi, kad cilvēki godā Dievības, Dievības viņus svētī ar labklājību un veiksmi. Šī savstarpējā atbalsta sistēma nozīmē, ka cilvēki, veicot nesavtīgus upurus un uzturot harmoniju ar Dievībām, veicina pasaules kārtību un līdzsvaru. Kad cilvēki un Dievības sadarbojas savstarpēji, visi gūst visaugstāko labumu.

3-12

Atbildot par dzīves ērtību nodrošināšanu, debesu būtnes, iepriecinātas ar upurēšanas veikšanu, apgādās jūs ar visu nepieciešamo. Bet tas, kurš bauda šīs dāvanas, neko nepiedāvājot pretī, noteikti ir zaglis.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna uzsver, ka Dievišķās būtnes nodrošina cilvēkus ar dzīvei nepieciešamajiem resursiem (baudas, iztikas līdzekļus), ja tās tiek godinātas ar upuriem. Tomēr cilvēkam ir jārīkojas nesavtīgi un jāatdod daļa no šiem resursiem atpakaļ Dievībām (piemēram, caur upuriem vai nesavtīgu darbību). Zaglis ir tas, kurš bauda pasaulīgās svētības, bet nesniedz neko pretī sabiedrībai vai Dievišķajam principam, tādējādi pārkāpjot dabas līdzsvara likumu. Tas nozīmē, ka, ja cilvēks bauda pasaulīgās svētības, bet nesniedz neko pretī sabiedrībai vai Dievišķajam principam, viņš darbojas savtīgi un nedzīvo saskaņā ar harmonijas principiem.

3-13

Kunga godātāji atbrīvojas no visiem grēkiem, ēdot ēdienu, kas vispirms ir ziedots. Citi, kas gatavo ēdienu personīgam maņu baudījumam, patiesi ēd tikai grēku.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna skaidro, ka cilvēki, kas dzīvo nesavtīgi un rīkojas saskaņā ar upura principu, tiek atbrīvoti no saviem grēkiem. Tie, kas piedalās upurēšanā un ēd to, kas paliek pāri no upura (tas simbolizē nesavtīgu dzīvi un dalīšanos ar citiem), iegūst garīgo tīrību un brīvību no rīcības sekām. Savukārt, tie, kas dzīvo tikai sev un gatavo pārtiku vai iegūst resursus tikai savam labumam, ir grēcinieki, jo viņi darbojas egoistiski. Šādā dzīves veidā viņi patiesībā ēd tikai grēku, kas nozīmē, ka viņu darbības veicina negatīvo rīcību un viņus sasaista ar pasaulīgajām ciešanām. Šis pants māca, ka, dzīvojot nesavtīgi un daloties ar citiem, cilvēks var sasniegt garīgo tīrību un iekšējo mieru. Tie, kas rīkojas egoistiski, neizbēgami uzkrāj negatīvu rīcību, kas viņus noved pie garīgās ciešanas.

3-14

Visas dzīvās būtnes uztur graudi, kas rodas no lietus, ko rada upurēšana, un upurēšana rodas no noteikto pienākumu pildīšanas.

Skaidrojums: Šis pants māca, ka savstarpējā atkarība starp darbībām un dabu ir svarīga, lai saglabātu pasaules kārtību. Šī kārtība balstās uz dabas ciklu, ko uztur pienākumu pildīšana un ziedošana. Tikai tad, ja cilvēki dzīvo saskaņā ar garīgiem principiem un veic savas darbības nesavtīgi, tiek nodrošināts harmonisks cikls, kas uztur visas dzīvās būtnes.

3-15

Noteiktos pienākumus apraksta Vēdu raksti, un Vēdu raksti nāk tieši no Visu Augstā Kunga. Tāpēc visuresošā Dievišķā klātbūtne ir vienmēr atrodama upurēšanas darbībās.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna turpina skaidrot savstarpējās atkarības principu starp darbību, upuri un garīgo realitāti. Viņš norāda, ka visa darbība (rīcība) rodas no Dievišķās apziņas — Visaugstākā gara, kas caurstrāvo visu eksistenci. Dievišķā apziņa pats par sevi ir radies no nemirstīgā un mūžīgā principa, kas ir bez sākuma un beigām. Upuris šeit tiek izcelts kā svarīgs Dievišķās apziņas izpausmes elements. Dievišķā apziņa, kas ir viss caurstrāvojošs, vienmēr ir klātesošs un pastāv upurī. Tas nozīmē, ka, veicot upuri jeb nesavtīgas darbības, cilvēks harmonizējas ar Dievišķo apziņu un uztur kosmisko kārtību.

3-16

Mans dārgais Ardžuna, tas, kurš cilvēka dzīvē neseko šādam Vēdu noteiktam upurēšanas ciklam, noteikti dzīvo grēcīgu dzīvi. Dzīvojot vienīgi jutekļu apmierināšanai, šāda persona dzīvo veltīgi.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna brīdina, ka cilvēks, kurš neievēro dabas un kosmiskos likumus un neiesaistās nesavtīgās darbībās jeb upurī, dzīvo bezjēdzīgu un grēcīgu dzīvi. Dzīves cikls ietver darbības, kas uztur harmoniju starp cilvēku un Visumu, un tās jāveic ar nesavtīgu prātu un atdevi.

3-17

Bet tas, kurš rod prieku savā patībā, kura cilvēka dzīve ir vērsta uz sevis apzināšanos un kurš ir apmierināts vienīgi ar sevi, pilnībā apmierināts, tam nav pienākuma.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna norāda uz augstākā garīgā stāvokļa sasniegšanu. Cilvēks, kurš ir apmierināts ar sevi un kura prieks nāk no iekšējā stāvokļa, ir pašpietiekams un vairs nav atkarīgs no ārējiem apstākļiem vai darbībām, lai sasniegtu mieru vai laimi. Šādam cilvēkam vairs nav jāveic noteiktie pienākumi, kas paredzēti parastiem cilvēkiem, jo viņš ir sasniedzis garīgu pilnību.

3-18

Pašrealizējušamies cilvēkam nav jātiecas pēc kāda mērķa, pildot savus noteiktos pienākumus, ne arī viņam ir kāds iemesls neveikt šādu darbu. Viņam arī nav nepieciešams būt atkarīgam no kādas citas dzīvas būtnes.

Skaidrojums: Šis pants māca, ka patiesa garīgā brīvība rodas, kad cilvēks vairs nav atkarīgs no darbības augļiem un nepieķeras ne darbībām, ne citiem cilvēkiem, lai sasniegtu savu laimi vai mieru. Šāda brīvība ved pie iekšējās neatkarības un garīgā līdzsvara.

3-19

Tādēļ, bez pieķeršanās darbības augļiem, ir jādarbojas pienākuma pēc, jo, darbojoties bez pieķeršanās, cilvēks sasniedz Visu Augsto.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna mudina Ardžunu un citus sekot rīcība-garīgā disciplīna principam — veikt savus pienākumus nesavtīgi un bez pieķeršanās rezultātiem. Tas nozīmē, ka cilvēkam jāturpina rīkoties un izpildīt savus uzdevumus, taču viņam nevajadzētu pieķerties darbību rezultātiem, ne labiem, ne sliktiem. Cilvēkam jādarbojas pienākuma pēc, nevis personīgu vēlmju vadītam.

3-20

Tādi ķēniņi kā Džanaka sasniedza pilnību vienīgi ar noteikto pienākumu pildīšanu. Tāpēc, kaut vai lai izglītotu vienkāršos ļaudis, tev jāveic savs darbs.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna sniedz piemēru par tādiem svētajiem valdniekiem kā Džanaka, kuri sasniedza pilnību nevis ar pasivitāti vai atsacīšanos no darbības, bet gan caur darbībām, kas tika veikta sabiedrības labā. Krišna uzsver, ka darbības veikšana ir svarīga ne tikai personīgai garīgai izaugsmei, bet arī pasaules labklājībai.

3-21

Ko vien dižens cilvēks dara, to pašu dara arī citi. Kādu standartu viņš nosaka, to ievēro visa pasaule.

Skaidrojums: Šis pants māca, ka cilvēki, kuri ieņem atbildīgas pozīcijas vai ir līderi, nes sevī atbildību par sabiedrību, jo viņu rīcība nosaka, kā rīkosies arī citi. Labas rīcības piemērs veicina harmoniju un sabiedrības izaugsmi, savukārt slikts piemērs var novest pie negatīvām sekām visai sabiedrībai.

3-22

Ak, Pārtha, visās trīs planētu sistēmās nav tāda darba, kas Man būtu jāveic. Man nekas netrūkst un neko nevajag iegūt, tomēr Es darbojos, pildot noteikto pienākumu.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna norāda, ka viņam, kā Visaugstākajai būtnei, nav ne pienākumu, ne mērķu trijās pasaulēs - debesīs, uz zemes un pazemē, ko viņam būtu nepieciešams sasniegt. Tomēr viņš joprojām veic darbības, lai uzturētu pasaules kārtību un parādītu pareizu piemēru. Tas nozīmē, ka, lai gan garīgā pilnība ir stāvoklis, kurā cilvēks vairs nav atkarīgs no darbībām, darbība joprojām ir nepieciešama, lai atbalstītu sabiedrību un pasaules labklājību.

3-23

Jo, ja Es kādreiz nepiedalītos noteikto pienākumu pildīšanā, ak, Pārtha, visi cilvēki noteikti sekotu Manam paraugam.

Skaidrojums: Krišna uzsver, ka, pat ja viņam nav nepieciešams veikt darbības, viņš turpina rīkoties, lai neļautu sabiedrībai kļūt par slinku vai bezatbildīgu. Piemēra spēks ir ārkārtīgi svarīgs, jo citi cilvēki mēdz sekot līderu piemēram. Ja Krišna pārstātu rīkoties, tas varētu izraisīt haosu pasaulē, jo cilvēki sekotu šim piemēram un pārstātu pildīt savus pienākumus. Šis pants māca, ka atbildība un rīcība ir būtiska, pat tad, ja cilvēks ir sasniedzis garīgo pilnību. Pareiza rīcība un piemēra parādīšana ir svarīga, lai uzturētu sabiedrības kārtību un veicinātu vispārējo labklājību.

3-24

Ja Es neiesaistītos darbībā, visas šīs pasaules ietu bojā. Es radītu nevēlamu sabiedrību un tādējādi izjauktu visu būtņu mieru.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna paskaidro, ka, ja viņš pārtrauktu veikt savus pienākumus, tas radītu haosu un sabrukumu visā pasaulē. Visas dzīvās būtnes tiktu iznīcinātas, un pasaules kārtība būtu apdraudēta. Krišna uzsver, ka darbības nepārtrauktība ir būtiska, lai saglabātu kosmisko kārtību un harmoniju pasaulē.

3-25

Kā neizglītotie pilda savus pienākumus, pieķeroties rezultātiem, tāpat gudrajam jādarbojas bez pieķeršanās, lai vadītu cilvēkus pa pareizo ceļu.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna izskaidro atšķirību starp neziņā esošu un gudru cilvēku. Neziņā esoši cilvēki darbojas, pieķeroties darbībām un to rezultātiem, jo viņi uzskata, ka darbības ir vienīgais veids, kā sasniegt savus mērķus. Savukārt gudrs cilvēks apzinās, ka darbība pati par sevi ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, taču viņš veic savas darbības bez pieķeršanās rezultātiem. Gudrs cilvēks rīkojas, lai saglabātu pasaules kārtību un palīdzētu sabiedrībai, nevis personīgā labuma dēļ.

3-26

Lai neizjauktu neizglītoto prātus, kas pieķērušies darbības augļiem, gudrajam nav jāattur viņi no darbības. Labāk, darbojoties ar garīgu apziņu, lai viņš iesaista tos visās darbībās.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna sniedz padomu gudriem cilvēkiem, kā viņiem jāpieiet tiem, kuri nav izpratuši garīgo patiesību un kuri ir pieķērušies materiālajām darbībām. Gudri cilvēki nedrīkst sajaukt vai apmulsināt neziņā esošos ar savām dziļajām garīgajām zināšanām, jo tas varētu radīt neskaidrību un apjukumu. Tā vietā viņiem jāmudina neziņā esošos veikt savus pienākumus un jārāda piemērs, darbojoties nesavtīgi un ar līdzjūtību, tādējādi iedvesmojot citus sekot garīgajam ceļam.

3-27

Visas darbības tiek veiktas materiālās dabas īpašību ietekmē, bet tas, kurš ir apmaldījies egoismā, domā: 'Es esmu darītājs.'

Skaidrojums: Šis pants norāda uz egoisma ilūziju, kas liek cilvēkam justies kā darbību veicējam, kamēr patiesībā viss notiek materiālo spēku un Visuma likumu ietekmē. Garīgi attīstīts cilvēks apzinās, ka viņš ir tikai liecinieks, un saprot, ka materiālā daba ir īstā darbību veicēja.

3-28

Cilvēks, kas ir zinošs par Absolūto Patiesību, ak, stiprrocīgais, neiesaistās maņu apmierināšanā, labi zinot atšķirību starp darbību sevis apmierināšanai un darbību, kas veltīta pienākumam.

Skaidrojums: Cilvēks, kas izprot Absolūto Patiesību un rīcības būtību, apzinās, ka darbības un sekas rodas no materiālajām īpašībām (labestība, kaislība un neziņa), tādēļ neuztver sevi kā darītāju un paliek nepieķēries pasaulīgajām darbībām un rezultātiem. Viņš redz, ka darbības tiek veiktas pašas no sevis, pateicoties materiālajai dabai, nevis viņa paša gribai. Mahābāho (dižrokais) ir Ardžunas uzrunas vārds, kuru Krišna izmanto, lai uzsvērtu Ardžunas spēku un varonību.

3-29

Maldināti ar materiālās dabas īpašībām, neziņas pilnie pilnībā nododas materiālām darbībām un pieķeras tām. Lai gan neziņas dēļ šo ļaužu pienākumi ir mazvērtīgi, gudrajam, kas visu zina, nav jātraucē viņus.

Skaidrojums: Šis pants norāda, ka gudrs cilvēks ar līdzjūtību un pazemību palīdz citiem, bet necenšas uzspiest viņiem dziļākas zināšanas, ja viņi tam vēl nav gatavi. Neziņā esošie cilvēki dzīvo savā pasaules uztverē, kur viņi pieķeras savām darbībām un to rezultātiem, un, ja viņiem tiek uzspiestas dziļākas mācības pārāk agri, tas var izraisīt apjukumu vai negatīvas reakcijas.

3-30

Tāpēc, ak, Ardžuna, atdodot visus savus darbus Man, ar pilnīgu izpratni par Mani, bez vēlmes pēc personīga labuma, bez pretenzijām uz īpašumtiesībām, brīvs no apātijas, cīnies!

Skaidrojums: Brīvība no egoisma un pieķeršanās ir būtiska, lai cilvēks varētu darboties pilnībā, saglabājot garīgo līdzsvaru. Krišna iedrošina Ardžunu cīnīties un veikt savu pienākumu kā karotājam, bet ar prātu, kas ir brīvs no iekšējā nemiera, lai viņš varētu rīkoties nesavtīgi un pilnīgi mierīgi, izprotot, ka viņš darbojas Dievišķās gribas ietvaros.

3-31

Tie, kas pilda savus pienākumus saskaņā ar Maniem norādījumiem un seko šai mācībai ar ticību un bez skaudības, atbrīvojas no darbības seku saitēm.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna norāda, ka tie cilvēki, kuri pastāvīgi seko viņa mācībai ar ticību un bez skepticisma vai skaudības, iegūst atbrīvošanos no rīcības sekām. Viņš uzsver, ka, pieņemot mācību ar ticīgu prātu, cilvēki var izkļūt no rīcības cikla, kas saista viņus ar pasaulīgajām darbībām un to sekām. Ticība un uzticēšanās ir būtiska, lai atbrīvotos no negatīvajām rīcības sekām.

3-32

Bet tie, kas skaudības dēļ neievēro šos Manus norādījumus un regulāri nepraktizē šo mācību, uzskatāmi par maldinātiem visās zināšanās un nolemtiem ciešanām un nesaprātīgai dzīvei.

Skaidrojums: Cilvēki, kuri nepilda Krišnas mācību vai to noraida, tiek uzskatīti par tādiem, kas iznīcina savas iespējas sasniegt garīgo brīvību, jo viņiem trūkst izpratnes par dzīves būtību. Krišna aicina šos cilvēkus pievērsties ticībai un garīgajai disciplīnai, jo, ignorējot šo ceļu, viņi zaudē iekšējo mieru un dzīves patieso jēgu.

3-33

Pat gudrs cilvēks rīkojas atbilstoši savai dabai, jo ikviena būtne seko dabai, ko tā ieguvusi no trim īpašībām. Ko gan var dot apspiešana?

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna skaidro, ka pat tad, ja cilvēkam ir garīgās zināšanas, viņš joprojām darbojas saskaņā ar savu dabisko dabu. Materiālajai dabai ir noteiktas īpašības, kas ietekmē visu būtņu uzvedību. Krišna uzsver, ka apspiest vai cīnīties pret šo dabu ir bezjēdzīgi, jo dabiskās īpašības vienmēr ietekmēs cilvēku uzvedību. Tā vietā, lai mēģinātu pilnībā apspiest savas īpašības, cilvēkam vajadzētu saprast savu materiālo dabu un censties izmantot savas dabiskās īpašības, lai kalpotu Dievam un veicinātu sabiedrības labklājību. Saskaņā ar savu dabu, tas nozīmē, ka cilvēka uzvedību un rīcību ietekmē viņa iedzimtās īpašības un personība, ko veido viņa prāta un rakstura struktūra, piemēram: temperaments un emocijas, karjeras izvēle, attieksme pret izaicinājumiem, garīgās tieksmes, sociālās attiecības, atbildība pret ģimeni un sabiedrību.

3-34

Maņu un to objektu mijiedarbībā rodas pieķeršanās un nepatika, bet cilvēkam nevajag nonākt to varā, jo tie ir šķēršļi garīgās izaugsmes ceļā.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna skaidro, ka cilvēka maņas vienmēr tiek piesaistītas noteiktiem objektiem, izraisot gan pieķeršanos, gan nepatiku. Šīs reakcijas ir dabiskas, tomēr Krišna brīdina, ka cilvēkam nevajadzētu ļaut šīm emocijām valdīt pār viņu. Pieķeršanās un nepatika ir divi spēcīgi spēki, kas var novest cilvēku pie garīgās nelīdzsvarotības un traucēt viņa ceļam uz atbrīvošanos. Šīs emocijas ir jāpārvar, lai sasniegtu iekšējo mieru un garīgu brīvību.

3-35

Labāk ir izpildīt savu pienākumu, pat ja tas ir nepilnīgs, nekā lieliski izpildīt svešu pienākumu. Miršana, pildot savu pienākumu, ir labāka; svešs pienākums ir pilns briesmu.

Skaidrojums: Šis pants māca, ka katram cilvēkam ir jāizpilda savs dzīves pienākums, kas ir katra cilvēka individuālais ceļš, atbildība vai misija, kas ir saskaņā ar viņa raksturu, spējām, talantiem, sociālo statusu un dzīves apstākļiem. Tas ir dabisks dzīves ceļš, kas palīdz cilvēkam dzīvot harmonijā ar sevi un pasauli, veicot tās darbības, kas atbilst viņa dabiskajai būtībai un lomai sabiedrībā. Pat ja cilvēks savā pienākumā pieļauj kļūdas vai tas nav ideāli izpildīts, tas ir labāk, nekā mēģināt veikt kādu svešu pienākumu, kas nav saistīta ar viņa paša dzīves ceļu.

3-36

Ardžuna sacīja: Ak, Vāršņeja pēcteci, kā mudināts cilvēks pat negribot rīkojas grēcīgi, it kā piespiedu kārtā?

Skaidrojums: Šajā pantā Ardžuna uzdod jautājumu Krišnam, cenšoties saprast, kāpēc cilvēks, pat tad, ja viņš nevēlas darīt ļaunu vai grēkot, tomēr bieži tiek piespiests darīt nepareizas darbības. Viņš jautā, kas liek cilvēkam izdarīt grēku pat pret viņa paša gribu, it kā viņu vadītu spēks, kas ir ārpus viņa kontroles. Vāršņeja ir Ardžunas uzrunas vārds Krišnam, kas nozīmē tas, kurš nāk no Vrišni dzimtas. Izmantojot šo uzrunu, Ardžuna izrāda cieņu un uzticību Krišnam kā garīgajam skolotājam un jautā viņam ar godu un pazemību.

3-37

Visu Augstais Kungs sacīja: Ak, Ardžuna, tas ir kaislība, kas rodas no saskarsmes ar kaislības īpašību un vēlāk pārvēršas dusmās, un kas ir visaptverošais, grēcīgais pasaules ienaidnieks.

Skaidrojums: Vēlme un dusmas ir lieli ienaidnieki, jo tās rada nesavaldību un iznīcina prāta mieru. Tās patērē cilvēka iekšējo līdzsvaru un liek viņam darīt lietas, kas izraisa grēkus. Vēlme ir tas, kas izraisa kaislību un nemieru, un, kad vēlmes netiek apmierinātas, tās pārvēršas par dusmām, kas traucē cilvēka iekšējam mieram un ved uz kļūdainu rīcību. Šīs vēlmes un dusmas izriet no kaislību rakstura īpašības, kas ir materiālās dabas īpašība, kas rada nemieru, kaislību un alkas pēc apmierinājuma.

3-38

Kā uguni apsedz dūmi, kā spoguli pārklāj putekļi, kā augļa apvalks apsedz embriju, tāpat dzīvo būtni apsedz dažādas šīs iekāres pakāpes.

Skaidrojums: Vēlmes ir galvenais šķērslis, kas aptumšo cilvēka prāta skaidrību un neļauj viņam redzēt patiesību par sevi un pasauli. Šie trīs salīdzinājumi norāda uz dažādiem vēlmes līmeņiem, kas var traucēt cilvēka garīgajai izaugsmei. Tāpat kā uguns galu galā spēj izkļūt cauri dūmiem, arī cilvēks var izšķīdināt savas vēlmes ar garīgo disciplīnu un paškontroli, lai atklātu savu patieso būtību, kas ir dvēseles nemirstība un vienotība ar Dievu.

3-39

Tādējādi tīrā dzīvās būtnes apziņa tiek pārklāta ar tās mūžīgo ienaidnieku – iekāri –, kas nekad nav apmierināma un deg kā uguns.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna izskaidro, ka vēlme ir cilvēka mūžīgais ienaidnieks, kas aizsedz viņa zināšanas un gudrību. Vēlme rada aptumšošanos un traucē cilvēkam redzēt patiesību un dzīvot saskaņā ar garīgajām zināšanām. Krišna salīdzina vēlmi ar uguni, kas vienmēr dedzina, bet nekad nav apmierināta — tā vienmēr vēlas vēl vairāk. Šajā pantā Krišna uzrunā Ardžunu kā Kunti dēlu, atgādinot viņam par viņa cēlo izcelsmi un karotāja spēku.

3-40

Jutekļi, prāts un saprāts ir šīs iekāres atrašanās vietas. Ar to palīdzību iekāre aptumšo īstenās zināšanas un maldina iemiesoto būtni.

Skaidrojums: Maņas ir pirmā vieta, kur vēlme sāk darboties, jo cilvēks vēlas baudīt pasauli caur redzi, dzirdi, tausti, garšu un smaržu. No šejienes vēlme iekļūst prātā, radot emocijas un nemieru. Tad tā ietekmē intelektu, kas ir cilvēka lēmumu pieņemšanas spēks, maldinot un novirzot to no pareizā ceļa. Kad vēlme aizsedz cilvēka zināšanas, viņš aizmirst savu patieso garīgo būtību un kļūst par materiālo vēlmju vergu. Vēlme maldina cilvēku un traucē viņam sasniegt garīgo brīvību un iekšējo mieru.

3-41

Tāpēc, ak, Ardžuna, labākais no Bhāratām, jau no paša sākuma savaldi šo lielo grēka simbolu, iekāri, ierobežojot jutekļus, un nogalini šo zināšanu un sevis apzināšanās iznīcinātāju.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna dod Ardžunam padomu, kā pārvarēt vēlmi, kas iznīcina cilvēka zināšanas un garīgo izpratni. Pirmais solis, ko cilvēks var veikt, ir kontrolēt savas maņas. Maņas ir tās, caur kurām vēlmes ienāk cilvēka prātā un sagūsta to, tāpēc, kontrolējot maņas, cilvēks var ierobežot vēlmju ietekmi. Šajā pantā Krišna uzrunā Ardžunu kā Bharatas labāko pēcnācēju, godinot viņu par viņa cēlo izcelsmi un spēku. Tas kalpo kā atgādinājums, ka Ardžunam ir garīgs spēks un atbildība pārvarēt vēlmju ietekmi.

3-42

Darba maņas ir pārākas par matēriju, prāts ir pārāks par maņām, saprāts vēl augstāks par prātu, un viņa (dvēsele) ir pat augstāka par saprātu.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna izskaidro cilvēka iekšējo hierarhiju. Viņš norāda, ka ir vairāki līmeņi, kuri regulē cilvēka uzvedību un uztveri, un šie līmeņi veido hierarhisku kārtību. Šis pants māca par cilvēka iekšējo struktūru un to, ka dvēsele ir augstākā cilvēka būtība, kas stāv virs maņām, prāta un intelekta. Lai sasniegtu iekšējo mieru un garīgo brīvību, cilvēkam ir jākontrolē šie zemākie līmeņi un jāsasniedz dvēseles apziņa.

3-43

Tādējādi, zinot, ka dvēsele ir pārpasaulīga materiālajām maņām, prātam un saprātam, ak, stiprrocīgais Ardžuna, ir jānomierina prāts ar garīgu, nelokāmu saprātu un jāuzvar iekāre, šis nepārvaramais ienaidnieks.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna noslēdz savu mācību par vēlmēm un to, kā tās ietekmē cilvēku. Viņš norāda, ka, lai pārvarētu vēlmes, cilvēkam vispirms jāsaprot, ka dvēsele ir augstāka par intelektu un prātu. Tikai, kad cilvēks apzinās savu patieso garīgo dabu, viņš var izmantot prātu, lai kontrolētu sevi un pārvarētu vēlmi. Šeit Krišna uzrunā Ardžunu kā stiprrocīgo, kas ir uzslava par viņa fizisko spēku un varonību. Tomēr šajā kontekstā uzruna norāda uz Ardžunas garīgo spēku — viņam ir ne tikai spēks fiziski cīnīties, bet arī iekšējais spēks, kas nepieciešams, lai uzvarētu vēlmi, kas ir cilvēka lielākais iekšējais ienaidnieks.