6-1

Visu Augstais Kungs sacīja: Tas, kurš nav pieķēries sava darba augļiem un kurš strādā, kā pienākas, ir nesaistītais, kas vada dzīvi, un viņš ir īstenais mistiķis, bet ne tas, kurš neiededz ugunis un neveic pienākumus.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna skaidro, kas ir patiesais nesaistītais un garīgās disciplīnas praktiķis. Tas nav tikai cilvēks, kurš atturas no darbībām vai neuztur uguni (simbolizējot, ka viņš vairs neveic rituālus vai pienākumus). Drīzāk patiesais atsacījies un garīgi disciplinēts cilvēks ir tas, kurš veic savu pienākumu, bet nepieķeras darbības rezultātiem.

6-2

Saproti, ak, Pāndavas dēls, ka atsacīšanās ir tas pats, kas Dievišķās apziņas ceļš jeb sevis savienošana ar Dievišķo, jo neviens nekļūst par garīgās disciplīnas praktiķi, kamēr nav atsacījies no vēlmes pēc jutekļu apmierināšanas.

Skaidrojums: Šis pants māca, ka, lai sasniegtu savienību ar Dievišķo un garīgo vienotību, cilvēkam ir jāatmet savas personīgās vēlmes un jākoncentrējas uz nesavtīgu darbību. Garīgās disciplīnas ceļš nav tikai ķermeņa vingrinājumi vai apcere, bet arī iekšējās vēlmes un pieķeršanās atmešana, lai sasniegtu garīgo brīvību un mieru. Šis ceļš ir sevis savienošana ar Dievišķo caur atteikšanos no pasaulīgām vēlmēm.

6-3

Tam, kurš ir iesācējs Dievišķās apziņas ceļā, par līdzekli uzskata darbību, bet par tam, kas jau ir pacēlies uz Dievišķās apziņas ceļa, saka, ka visu darbību pārtraukšana ir līdzeklis.

Skaidrojums: Šis pants izskaidro, kā garīgās disciplīnas ceļa piekopēja attīstība mainās atkarībā no viņa garīgās brieduma pakāpes. Krišna norāda, ka tiem, kuri ir garīgās disciplīnas ceļa iesācēji, aktīvas darbības un pienākumi ir būtisks līdzeklis, lai sagatavotu prātu un ķermeni garīgajam ceļam. Šādas darbības, kas tiek veiktas apzināti un nesavtīgi, palīdz izkopt pašdisciplīnu, koncentrēšanās spējas un morālo tīrību. Savukārt tiem, kuri jau ir sasnieguši augstāku garīgās disciplīnas līmeni, ārēja darbība vairs nav tik būtiska. Šajā līmenī garīgais praktiķis (iekšējā miera praktizētājs) koncentrējas uz iekšēju mieru un prāta stabilitāti, kas viņam palīdz uzturēt līdzsvaru un būt pilnīgi savaldīgam neatkarīgi no ārējiem apstākļiem. Miera un prāta kontroles uzturēšana kļūst par galveno līdzekli, lai saglabātu garīgās disciplīnas stāvokli.

6-4

Cilvēks, kas patiesi atsacījies no visām materiālajām vēlmēm, darbojas nevis jutekļu apmierināšanai, bet gan lai sasniegtu Dievišķās apziņas ceļa augstāko līmeni.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna apraksta stāvokli, kad cilvēks ir sasniedzis garīgās disciplīnas augstāko līmeni. Lai sasniegtu šo stāvokli, cilvēkam ir jāatbrīvojas no pieķeršanās jutekļu objektiem un vēlmēm un jāpārtrauc piesaistīties materiālajām darbībām. Šis pants māca, ka patiesa garīgā izaugsme notiek, kad cilvēks spēj savaldīt savas maņas un rīkoties nesavtīgi, bez pieķeršanās materiālajam, un šāds cilvēks ir sasniedzis augstāko garīgās disciplīnas līmeni.

6-5

Cilvēkam ar sava prāta palīdzību jāpaceļas, nevis jāļauj sev degradēties. Prāts ir ierobežotās dvēseles draugs, un tas ir arī tās ienaidnieks.

Skaidrojums: Prāts var būt gan draugs, gan ienaidnieks, atkarībā no tā, kā cilvēks pārvalda savu iekšējo pasauli. • Jāpaceļ pašam sevi – cilvēkam pašam ir jāstrādā pie sava prāta un iekšējās attīstības. Prāts ir tas, kas cilvēku var pacelt uz augstiem garīgiem līmeņiem. • Nevajadzētu sevi noniecināt – cilvēkam nevajadzētu noniecināt vai ļaut prātam radīt negatīvas domas un pašpazemošanos, kas var kavēt viņa garīgo attīstību. • Prāts ir draugs – ja cilvēks spēj pārvaldīt savu prātu, tas kļūst par viņa draugu, kas palīdz garīgajā attīstībā un dod iekšējo mieru. • Prāts ir ienaidnieks – ja prāts netiek kontrolēts, tas kļūst par cilvēka lielāko ienaidnieku, radot iekšējas ciešanas un vedot uz negatīvu rīcību. Tādējādi šajā pantā tiek uzsvērta pašpārvalde un prāta loma cilvēka dzīvē. Kontrolēts prāts ir ceļš uz garīgo izaugsmi un iekšējo mieru, savukārt nekontrolēts prāts rada ciešanas un ved uz iekšējām pretrunām.

6-6

Tam, kurš ir uzvarējis savu prātu, prāts ir viņa draugs. Bet tam, kurš nav spējis savaldīt prātu, prāts kļūst par viņa ienaidnieku un uzvedas kā pretinieks.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna norāda uz prāta kontroli kā izšķirošu faktoru garīgajā ceļā. Tas, kurš spēj pārvaldīt savu prātu, gūst lielu atbalstu un palīdzību no prāta. Savukārt tas, kurš nepārvalda prātu, sastopas ar paša prāta destruktīvo spēku. • Prāts ir draugs tam, kurš to pārvalda – cilvēks, kurš spēj kontrolēt prātu, pārvērš to par draugu. Prāts šajā gadījumā kļūst par spēcīgu sabiedroto, palīdzot attīstīt iekšējo mieru, disciplīnu un garīgo izaugsmi. • Prāts kļūst par ienaidnieku – cilvēks, kurš nespēj kontrolēt savu prātu, sastopas ar iekšējām grūtībām. Prāts var darboties kā ienaidnieks, radot nemieru, šaubas un negatīvas emocijas, kas apgrūtina garīgo progresu.

6-7

Tam, kurš uzvarējis prātu, Augstākā Dvēsele jau ir sasniegta, jo viņš ir ieguvis mieru. Šādam cilvēkam laime un bēdas, karstums un aukstums, gods un negods ir viens un tas pats.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna apraksta garīgi stabila cilvēka īpašības. Tas, kurš ir savaldījis savu prātu un sasniedzis iekšējo mieru, spēj saglabāt līdzsvaru neatkarīgi no ārējiem apstākļiem. Tas ir augsts garīgās vienotības ar Augstāko Es stāvoklis. Cilvēks, kurš ir vienots ar Augstāko, saglabā līdzsvaru, neskatoties uz ārējiem apstākļiem, piemēram, aukstumu un karstumu, prieku un ciešanām, godu un apvainojumiem. Viņa garīgā stabilitāte nav atkarīga no fiziskām vai emocionālām situācijām.

6-8

Par tādu, kas ir pašrealizējies, sauc to, kas ir apmierināts ar iegūtajām zināšanām un to pielietojumu. Viņš ir garīgās disciplīnas ceļā un vienādi raugās uz oļiem, akmeņiem un zeltu.

Skaidrojums: Šis pants raksturo īsta garīgā disciplīnas praktiķa (garīgās disciplīnas piekopēja) īpašības. Cilvēks, kurš ir apmierināts un pildīts ar garīgajām zināšanām (teorētiskām zināšanām) un izpratni (pielietotās zināšanas). Viņš rod mieru un piepildījumu savās iekšējās zināšanās par dzīves patieso būtību. Šis garīgās disciplīnas praktiķis ir nemainīgs un stabils kā kalns, jo viņš ir spējis kontrolēt savas maņas un neļauj tām vadīt savu rīcību. Viņš ir pastāvīgi līdzsvarots. Šāds cilvēks ir vienaldzīgs pret materiālo vērtību – viņš neredz atšķirību starp mālu, akmeni un zeltu, jo viņa laime nav atkarīga no materiālajiem objektiem. Viņš saprot, ka šīm lietām nav patiesas vērtības garīgās izpratnes kontekstā.

6-9

Cilvēks ir vēl augstākā garīgā stāvoklī, ja viņš vienādi izturas pret labvēļiem, draugiem un ienaidniekiem, pret vienaldzīgajiem, starpniekiem, skauģiem un radiniekiem, pret tikumīgajiem un pret grēciniekiem.

Skaidrojums: Šis pants māca par vienlīdzību un līdzsvarotu prātu. Cilvēks, kurš ir vienāds pret visiem, neatkarīgi no attiecībām vai apstākļiem, ir sasniedzis augstu garīgo attīstību. Tas norāda uz nepiesārņotu prātu, kas ir brīvs no aizspriedumiem, dusmām vai pieķeršanās, un kas spēj redzēt Dievišķo vienotību visās dzīvās būtnēs.

6-10

Garīgās disciplīnas piekopējam vienmēr jācenšas koncentrēt savu prātu uz pārpasaulīgo Es; viņam jādzīvo vienatnē, nomaļā vietā un vienmēr rūpīgi jāsavaldās. Viņam jābūt brīvam no vēlmēm un īpašumkāres.

Skaidrojums: Šis pants māca, ka, lai sasniegtu garīgo izaugsmi un iekšējo mieru, garīgās disciplīnas piekopējam ir jābūt brīvam no pasaulīgajām vēlmēm un jādzīvo koncentrētā un noslēgtā vidē, kur viņš var praktizēt garīgo disciplīnu un kontrolēt savu prātu. Tas palīdz garīgās disciplīnas praktiķim nepieķerties materiālajām vērtībām un sasniegt iekšējo brīvību. Šāda vide palīdz koncentrēties uz pārpasaulīgo Es.

6-11

Lai praktizētu garīgo disciplīnu, ir jāatrod tīra vieta, jānoliek uz zemes zāle, uz tās jāuzklāj brieža āda un tad auduma gabals. Sēdvietai nevajadzētu būt ne pārāk augstai, ne pārāk zemai, un tai jāatrodas svētā vietā.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna sniedz norādījumus par pareizu vietas sagatavošanu garīgās disciplīnas praksei. Sēdvietai jābūt tīrai, klātai ar zāli, brieža ādu un auduma gabalu, kas nodrošina komfortu un izolāciju no zemes enerģijām. Sēdvietas augstumam jābūt mērenam, un tai jāatrodas svētā, klusā vietā, kas veicina koncentrēšanos un mieru.

6-12

Garīgās disciplīnas piekopējam jāsēž uz tās stingri un jāpraktizē garīgās disciplīnas ceļš, lai attīrītu sirdi, savaldot savu prātu, jūtas un darbības, un vēršot prātu uz vienu punktu.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna turpina skaidrot garīgās disciplīnas praksi. Garīgās disciplīnas piekopējam jāsēž stingri, taisni, lai veicinātu enerģijas plūsmu un koncentrēšanos. Prakses mērķis ir attīrīt sirdi no negatīvām emocijām un vēlmēm, savaldīt prātu, jūtas un darbības, kā arī vērst prātu uz vienu punktu – Dievišķo apziņu.

6-13

Turot ķermeni, kaklu un galvu taisni vienā līnijā, ar mierīgu prātu, bez bailēm, pilnībā brīvam no seksuālām vēlmēm.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna apraksta pareizu ķermeņa stāvokli un iekšējo noskaņojumu garīgās disciplīnas prakses laikā. Ķermenis, kakls un galva jātura taisni vienā līnijā, lai veicinātu pareizu enerģijas plūsmu. Prātam jābūt mierīgam un brīvam no bailēm un seksuālām vēlmēm, kas var novērst uzmanību no garīgā mērķa.

6-14

Garīgās disciplīnas piekopējam jāvērš savs prāts uz Mani un jāpadara Mani par savas dzīves augstāko mērķi.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna uzsver, ka garīgās disciplīnas prakses laikā prātam jābūt vērstam uz Dievu, uz Krišnu kā Augstāko Personību. Dievam jākļūst par cilvēka dzīves augstāko mērķi, un visa darbība jāveic ar domu par Viņu. Šāda koncentrēšanās palīdz sasniegt garīgu vienotību un atbrīvoties no materiālās pasaules ierobežojumiem. Šie panti māca par pareizu stāju un iekšējo koncentrēšanos garīgās disciplīnas prakses laikā, kas palīdz nomierināt prātu, atbrīvoties no bailēm un miesas kārībām, un vērst visu uzmanību uz Dievu, padarot Viņu par savas dzīves augstāko mērķi.

6-15

Tādējādi, vienmēr savaldot ķermeni, prātu un darbību, garīgās disciplīnas praktiķis, kura materiālais ķermenis ir beidzis pastāvēt, sasniedz Dievišķo mājvietu.

Skaidrojums: Šis pants izskaidro garīgā disciplīnas prakses būtību un galīgo mērķi. Krišna norāda, ka, regulāri praktizējot garīgo disciplīnu, kontrolējot prātu un saglabājot līdzsvaru, garīgās disciplīnas piekopējs sasniedz augstāko mieru jeb nirvānu, kas ir Dievišķā apziņa. • Pastāvīga koncentrēšanās uz sevi – garīgās disciplīnas ceļš prasa nemitīgu iekšēju koncentrāciju un vērību. Praktizētājs vērš savu uzmanību uz savu patieso būtību, kas atrodas ārpus fiziskās un materiālās pasaules. • Prāta kontrole un disciplīna – prāta kontrolēšana ir būtisks priekšnoteikums, lai sasniegtu mieru. Tikai tad, kad prāts ir savaldīts un kontrolēts, cilvēks spēj dzīvot harmonijā un līdzsvarā, netraucēts no ārējiem apstākļiem un iekšējām vēlmēm. • Augstākais miers un atbrīvošanās (nirvāna) – šis miers nav vienkārši fiziska vai emocionāla mierīga sajūta, bet gan dziļa un pilnīga atbrīvošanās no ego, pieķeršanās un prāta nemiera. Šo stāvokli sauc arī par nirvāna – pilnīgu brīvību no materiālajām saitēm un rīcības radītajām saistībām. • Vienotība ar Dievu – šajā pantā Krišna paskaidro, ka augstākais miers un atbrīvošanās rodas tad, kad garīgās disciplīnas piekopējs sasniedz vienotību ar Dievu. Tas nozīmē, ka viņa apziņa ir pilnībā attīrīta, un viņš spēj dzīvot vienotībā ar Dievišķo, atrodot patiesu harmoniju un piepildījumu. Šī garīgā prakse palīdz nomierināt prātu un sasniegt garīgo mieru, kas ir brīvība no materiālās esamības ierobežojumiem, un ved uz Dievišķās mājvietas sasniegšanu.

6-16

Ak, Ardžuna, nav iespējams kļūt par garīgās disciplīnas piekopēju, ja cilvēks ēd par daudz vai par maz, guļ par daudz vai par maz.

Skaidrojums: Šis pants māca par mērenību un līdzsvaru dzīvē, kas ir būtiski, lai veiksmīgi praktizētu garīgo disciplīnu. Krišna norāda, ka pārāk daudz vai pārāk maz ēst, gulēt vai būt nomodā var kavēt garīgā disciplīnas praksi. Līdzsvarota dzīve ir galvenais priekšnoteikums, lai sasniegtu garīgo progresu. Pārāk daudz vai pārāk maz ēst, gulēt vai būt nomodā var kavēt garīgās disciplīnas praksi. Mērenība ēšanā ir svarīga. Pārāk daudz ēst var radīt kavējumus prāta skaidrībai, savukārt pārāk maz ēst var vājināt ķermeni un radīt fiziskus šķēršļus apcerei. Pārāk daudz gulēt var radīt slinkumu un garīgu trulumu, savukārt pārāk maz gulēt var radīt fizisku un garīgu izsīkumu. Līdzsvarots miega režīms nodrošina ķermeņa un prāta līdzsvaru, kas ir būtiski garīgā disciplīnas praktizēšanai.

6-17

Tas, kurš ir mērens savos ēšanas, gulēšanas, darba un atpūtas paradumos, var mazināt visas materiālās ciešanas, praktizējot garīgās disciplīnas sistēmu.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna skaidro, ka mērenība un līdzsvars visās dzīves jomās ir būtiski, lai garīgā disciplīna kļūtu par līdzekli, kas iznīcina ciešanas. Līdzsvars starp ēšanu, atpūtu, darbībām un gulēšanu ir svarīgs, lai saglabāt gan fizisko, gan garīgo līdzsvaru, kas palīdz sasniegt iekšējo mieru. • Mērenība ēšanā un atpūtā – garīgās disciplīnas piekopējs ievēro mērenību ēdienā un ikdienas aktivitātēs. Pārēšanās vai nepietiekama ēšana, kā arī pārmērīgas aktivitātes var traucēt cilvēka garīgajam progresam un radīt fiziskas un garīgas ciešanas. • Mērenība darbībās un pūliņos – garīgās disciplīnas piekopējs izrāda mērenību arī darbībās un pūliņos. Pārāk daudz pūlēšanās vai darba bez atpūtas var radīt izsīkumu, bet pārāk maz pūliņi var novest pie slinkuma un nesasniedzama progresa. • Mērenība gulēšanā un nomodā – garīgās disciplīnas piekopējs sabalansē gulēšanu un nomodu. Pārāk daudz gulēšana rada slinkumu un enerģijas trūkumu, savukārt pārāk maz miegs rada fizisku un garīgu izsīkumu. Līdzsvars miega režīmā palīdz uzturēt garīgu skaidrību. Šis pants uzsver, ka tikai tad, ja cilvēks uztur mērenību un līdzsvaru ikdienas dzīvē, garīgā disciplīna kļūst par līdzekli, kas ved uz atbrīvošanos no ciešanām un garīgo mieru. Šī laime ir īslaicīga un iluzora, un tā noved pie ciešanām un piesaistes materiālajai pasaulei.

6-18

Kad garīgās disciplīnas piekopējs, ar garīgās disciplīnas praksi savaldot sava prāta darbību, sasniedz pārpasaulīgo stāvokli, brīvs no visām materiālajām vēlmēm, tad saka, ka viņš ir stingri nostiprinājies garīgajā disciplīnā.

Skaidrojums: Šis pants māca, ka garīgā disciplīnas prakse sasniedz savu pilnību, kad cilvēks ir savaldījis savu prātu, koncentrējot to uz iekšējo es un atbrīvojoties no pasaulīgām vēlmēm. Tikai tad garīgā disciplīna kļūst par efektīvu līdzekli, kas palīdz sasniegt garīgo izaugsmi un iekšējo mieru. Šāds cilvēks ir stingri nostiprinājies garīgajā disciplīnā.

6-19

Kā lampa bezvējā vietā nekustas, tā garīgās disciplīnas praktizētājs, kura prāts ir savaldīts, vienmēr paliek stingrs savā apcerē uz pārpasaulīgo dvēseli.

Skaidrojums: Šis pants māca, ka, lai sasniegtu garīgo stabilitāti, cilvēkam ir jāpraktizē prāta kontrole un jāvelta sevi pastāvīgai garīgās disciplīnas praksei. Kad prāts ir savaldīts, cilvēks spēj dzīvot mierīgi un saglabāt iekšējo līdzsvaru, neskatoties uz ārējiem traucējumiem vai izaicinājumiem.

6-20

Tajā stāvoklī, ko sauc par transu jeb pilnīgu mieru, kad cilvēka prāts, praktizējot garīgo disciplīnu, pilnībā atbrīvojas no materiālās prāta darbības, cilvēks spēj redzēt sevi ar tīru prātu un rast sevī prieku.

Skaidrojums: Šis pants apraksta garīgās prakses rezultātā sasniegto stāvokli, ko sauc par transu vai pilnīgu mieru. Šajā stāvoklī prāts ir pilnībā atbrīvots no materiālās ietekmes un darbības. Cilvēks spēj ieraudzīt savu patieso es ar tīru, netraucētu prātu un rod sevī dziļu iekšējo prieku.

6-21

Šajā prieka stāvoklī cilvēks atrodas neizmērojamā pārpasaulīgā laimē, ko sasniedz ar pārpasaulīgām maņām. Nostiprinājies šajā stāvoklī, cilvēks nekad nenovirzās no patiesības,

Skaidrojums: Šis pants turpina aprakstīt iepriekšminēto stāvokli, uzsverot, ka tas sniedz neizmērojamu pārpasaulīgu laimi, kas sasniedzama ar garīgām, nevis materiālām, maņām. Cilvēks, kurš nostiprinājies šajā stāvoklī, nekad nenovirzās no patiesības, jo ir to tieši pieredzējis.

6-22

un, to sasniedzis, viņš saprot, ka nav nekā labāka par to. Šādā stāvoklī cilvēks nekad nesatricinās pat vislielākajās grūtībās.

Skaidrojums: Šajā pantā teikts, ka, sasniedzot šo garīgās vienotības stāvokli, cilvēks saprot, ka nekas cits nav labāks par to. Šī atziņa dod viņam iekšēju spēku un stabilitāti, kas ļauj palikt nesatricināmam pat vislielāko grūtību priekšā.

6-23

Patiesi, tā ir īsta brīvība no visām ciešanām, kas rodas no saskarsmes ar matēriju.

Skaidrojums: Šis pants noslēdz iepriekšējo pantu domu, apstiprinot, ka aprakstītais stāvoklis ir patiesa brīvība no visām ciešanām, kas rodas no saskarsmes ar materiālo pasauli. Tas ir garīgās atbrīvošanās stāvoklis.

6-24

Ir stingri jāpiekopj šī garīgā disciplīna ar apņēmību un ticību, neatkāpjoties no šī ceļa. Atmetot visas bez izņēmuma materiālās vēlmes, kas rodas no prāta iegribām, un tādējādi ar prāta palīdzību savaldot visas maņas no visām pusēm.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna skaidro, kā praktizēt garīgo disciplīnu, atsakoties no vēlmēm, kas rodas no prāta spekulācijām un pieķeršanās. Lai sasniegtu garīgo pilnību, cilvēkam ir jākontrolē savas maņas un vēlmes, kas traucē garīgo ceļu. • Vēlmju atmešana – garīgās disciplīnas praktizētājam jāatsakās no visām vēlmēm, kas radušās prātā. Šīs vēlmes bieži vien ir virspusējas un saistītas ar pasaulīgajām baudām vai pieķeršanos, kas var novērst no garīgās disciplīnas ceļa. Vēlmes ir jāatmet pilnībā, bez atlikuma, lai cilvēks varētu saglabāt prāta mieru. • Prāta spēks – cilvēkam jāizmanto sava prāta spēks, lai pilnībā kontrolētu maņas un nepieļautu, ka tās novirza viņu no garīgā mērķa. Prāta spēks jāizmanto, lai kontrolētu maņas un neļautu tām novirzīties no garīgā mērķa. • Maņu savaldīšana pilnībā – šeit tiek norādīts, ka maņas ir jākontrolē pilnībā, ne tikai daļēji. Tādējādi tiek uzsvērta pilnīga savaldīšana un sevis pārvaldīšana visos aspektos. Tas nozīmē, ka praktizētājs ir spējīgs saglabāt koncentrāciju un līdzsvaru, pat ja viņu no ārpuses ietekmē dažādi jutekļu objekti.

6-25

Pakāpeniski, ar sapratni ko stiprina apņēmība, cilvēkam jākontrolē prāts, vērstu uz dvēseli un nedomājot ne par ko citu.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna sniedz norādījumus, kā pakāpeniski sasniegt apcerēšanas dziļumu un prāta kontroli, kas nepieciešama, lai izprastu savu patieso būtību. Viņš uzsver, ka garīgā disciplīna ir ilgstošs un pacietīgs process, kas prasa neatlaidību un gudrību. • Pakāpeniska prāta kontrole – prātu nav iespējams kontrolēt uzreiz, tāpēc ir svarīgi pieiet tam pakāpeniski. Ar pacietību un neatlaidību cilvēkam jāmācās pakāpeniski virzīt savu prātu, lai sasniegtu mieru un klusumu. • Sapratne un apņēmība – Krišna norāda, ka prāta kontrolei ir nepieciešama gan gudrība, gan apņēmība. Gudrība palīdz izprast prāta dabu un atšķirt īslaicīgās domas no dvēseles nemainīgās dabas, savukārt apņēmība palīdz pārvarēt prāta pretestību un traucējumus, kas var rasties ceļā. • Prāta vēršana uz dvēseli – praktizētājam ir jāvirza savs prāts uz savu patieso būtību – dvēseli. Šī vēršanās uz iekšējo būtību palīdz atbrīvoties no pieķeršanās ārējiem objektiem un prāta pārdzīvojumiem, ļaujot pilnībā koncentrēties uz savu dvēseli. Apcerēšanas laikā prāts ir jāattur no jebkādām pasaulīgām domām vai rūpēm. • Nedomāt par neko citu – apcerēšanas laikā prāts ir jāattur no jebkādām pasaulīgām domām vai rūpēm. Prāta klusēšana ļauj apzināties iekšējo mieru un tuvina praktizētāju viņa patiesajai būtībai.

6-26

Kur vien nemierīgais un nestabilais prāts aizklīst, no turienes to atkal jāatvelk atpakaļ un jākontrolē, vēršot to uz dvēseli.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna norāda uz prāta kontroli kā būtisku garīgā disciplīnas prakses sastāvdaļu. Prāts ir nemierīgs un nestabils, bieži klīst pie ārējiem objektiem vai domām, bet cilvēkam ir jābūt apņēmīgam, lai atgrieztu prātu atpakaļ pie iekšējās būtības un kontrolētu to. • Nemierīgais prāts klīst – prāts pēc savas būtības ir nemierīgs un nestabils, tas bieži vien aizklīst no viena objekta uz citu, no vienas domas uz nākamo. Šis nemierīgums rada grūtības koncentrācijā un garīgajā praksē. • No turienes to atkal atgriezt – garīgās disciplīnas praktiķis ir atbildīgs par to, lai atkal un atkal atgrieztu prātu no vietām, kur tas aizklīst. Tā ir nepārtraukta prakse – katru reizi, kad prāts novirzās, tas ir jāatvelk atpakaļ. • Vērst prātu uz dvēseli – Prāts ir jānovirza uz dvēseli, uz iekšējo būtību, jo tas ir ceļš uz garīgo mieru un pašizziņu. Prāta kontrole ir būtiska, lai saglabātu koncentrēšanos uz garīgo ceļu un apzinātos savu patieso es.

6-27

Garīgās disciplīnas piekopējam, kura prāts ir vērsts uz Mani, noteikti nāk visaugstākā laime. Viņš ir pacēlies pāri kaislības īpašībai, viņš apzinās savu vienotību ar Dievišķo, un tādējādi visas viņa grēcīgās sekas ir zudušas.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna apraksta stāvokli, kuru sasniedz garīgās disciplīnas praktiķis, kad viņa prāts ir nomierināts un viņš ir brīvs no kaislībām. Šajā stāvoklī viņš sasniedz augstāko laimi un kļūst vienots ar Dievišķo realitāti. • Mierīgs prāts – kad garīgās disciplīnas praktiķis ir pilnībā nomierinājis savu prātu un ir atbrīvojies no prāta nemiera un pasaulīgiem traucējumiem, viņš sasniedz dziļu iekšējo mieru. Mierīgs prāts ir galvenais priekšnoteikums, lai varētu piedzīvot augstāko garīgo laimi. • Sasniedz augstāko laimi – augstākā laime šeit nozīmē garīgo laimi, kas rodas no iekšējā miera un prāta līdzsvara. Garīgās disciplīnas praktiķis, kurš ir brīvs no kaislībām, izjūt šo augstāko garīgo laimi, kas nav saistīta ar pasaulīgām baudām vai materiālām vēlmēm. • Brīvs no kaislībām – kaislības ir tās, kas izraisa nemieru, vēlmes un nesaskaņas. Garīgās disciplīnas praktiķi, kurš ir brīvs no kaislībām, spēj uzturēt garīgo mieru un kļūt stabils savā apziņā. Viņš ir atbrīvojies no kaislību materiālajām īpašībām, kas liek cilvēkam pastāvīgi meklēt ārējos stimulus. • Vienots ar Dievišķo – kad garīgās disciplīnas praktiķis ir tīrs un brīvs no grēkiem, viņš kļūst vienots ar Dievišķo apziņu. Šajā stāvoklī garīgās disciplīnas praktiķis ir brīvs no ciešanām un dzīvo vienotībā ar Dievišķo realitāti. • Tīrs un nepiesārņots – garīgās disciplīnas praktiķis ir tīrs, jo viņš ir atbrīvojies no grēkiem un piesārņojuma, kas saistīts ar pasaulīgo dzīvi. Šī tīrība ļauj viņam dzīvot garīgā pilnībā un harmonijā ar Dievišķo.

6-28

Tādā veidā garīgās disciplīnas praktiķis, pastāvīgi savienojot sevi ar dvēseli un attīrījies no visiem grēkiem, sasniedz augstāko laimi, ko sniedz vienotība ar Dievišķo apziņu.

Skaidrojums: Šis pants apraksta, kā garīgās disciplīnas praktiķis, kurš pastāvīgi praktizē garīgo disciplīnu un ir attīrījies no visiem grēkiem, sasniedz augstāko garīgo laimi, jo viņš ir saskarsmē Dievišķo apziņu. Šī garīgā vienotība ar Dievišķo dod dziļu apmierinājumu un iekšējo mieru. Šajā stāvoklī cilvēks sasniedz augstāko laimi, esot saskarsmē ar Dievišķo apziņu. • Pastāvīgi savienojot sevi ar dvēseli – garīgās disciplīnas praktiķis ir pastāvīgi savienots ar savu dvēseli, kas nozīmē, ka viņš nepārtraukti koncentrējas uz iekšējo apziņu. Šī nepārtrauktā prakse nodrošina garīgo līdzsvaru un iekšējo mieru. • Attīrījies no visiem grēkiem – praktizējot garīgo disciplīnu, viņš kļūst attīrīts no grēkiem un pasaulīgā piesārņojuma. Viņa prāts un dvēsele ir brīvi no rīcības un negatīvajām sekām, kas kavē garīgo attīstību. • Saskarē ar Dievišķo – šī saskarsme nozīmē vienotību ar Dievišķo apziņu, kas ved pie garīgās pilnības. • Piedzīvo augstāko laimi – Kad garīgās disciplīnas praktiķis ir saskarsmē ar Dievišķo apziņu, viņš piedzīvo augstāko laimi, kas ir garīgā apmierinājuma un iekšējā miera stāvoklis. Šī laime nav atkarīga no ārējiem apstākļiem, bet ir iekšējais miers un garīgais piepildījums.

6-29

Īstens garīgās disciplīnas praktizētājs redz sevi visās būtnēs un visas būtnes sevī. Patiesi, pašrealizējusies persona redz Mani, to pašu Visu Augsto Kungu, it visur.

Skaidrojums: Šis pants māca, ka, sasniedzot augstāko garīgā disciplīnas stāvokli, cilvēks redz vienotību starp visiem dzīviem organismiem un nevienu nešķiro pēc pasaulīgiem kritērijiem. Garīgā disciplīna ved pie dziļas izpratnes, ka visi mēs esam saistīti vienotā Dievišķajā apziņā, kas ved pie miermīlības, vienlīdzības un harmonijas starp visām būtnēm.

6-30

Kas redz Mani visur un visu redz Manī, tam Es nekad nepazūdu, un viņš nekad nepazūd Man.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna izskaidro garīgās disciplīnas prakses galveno mērķi – vienotību ar Dievišķo. Tas, kurš spēj redzēt Dievišķo Krišnu visur un saprot, ka viss eksistē Dievišķajā apziņā, sasniedz pilnīgu vienotību ar Dievu. Šī vienotība padara cilvēku neatdalāmu no Dieva, un Dievs viņu arī nekad nepamet. • Redz Mani visur – kurš ir sasniedzis garīgo apziņu, redz Dievišķo klātbūtni visur un visās būtnēs. Viņš saprot, ka Dievs ir visur, un redz Krišnu katra dzīvā būtne un katrs dzīves notikums ir saistīts ar Dievišķo. • Un visu redz Manī – kurš saprot, ka viss, kas eksistē, ir daļa no Dievišķās apziņas. Viss ir Dieva radīts un atrodas Viņa klātbūtnē, un Dievišķā enerģija ir visa pamatā. Tāpēc viņš redz Dievu visā, kas viņam apkārt. • Es viņam nekad nepazūdu – Krišna saka, ka, ja cilvēks redz Dievišķo visur, viņam Dievs nekad nepazūd. Cilvēks nekad nezaudē savu saikni ar Dievišķo, jo viņa apziņa ir pilnīgi vienota ar Dievu. • Un viņš nekad nepazūd Man – Tādā pašā veidā Krišna apliecina, ka arī garīgās disciplīnas piekopējs nepazūd Dievam. Kad cilvēks ir sasniedzis garīgo vienotību ar Dievišķo, viņš kļūst neatdalāma daļa no Dieva un nekad netiek atstāts vai aizmirsts. Šis pants apraksta augstāko garīgās vienotības stāvokli, kurā cilvēks redz Dievišķo visur un saprot, ka viss eksistē Dievišķajā apziņā. Garīgās disciplīnas piekopējs un Dievs kļūst neatdalāmi, un viņu starpā valda mūžīga vienotība.

6-31

Garīgās disciplīnas praktizētājs, kas godā Mani kā Augstāko Dvēseli, kas mīt ikviena sirdī, un apzinās, ka Es esmu viens ar visiem, vienmēr paliek Manī, lai kādi būtu viņa ārējie apstākļi.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna māca, ka cilvēks, kurš saprot Dievišķo klātbūtni visās būtnēs un piekopj vienotību ar šo apziņu, ir vienmēr vienots ar Dievu. Šī vienotība nav atkarīga no ārējiem apstākļiem vai situācijām, jo tā ir dziļa iekšējā izpratne par visu būtņu vienotību. • Dievišķā klātbūtne visās būtnēs – garīgās disciplīnas piekopējs redz, ka Dievišķais (Krišna, Dievišķā apziņa) ir klātesošs visās būtnēs. Tas nozīmē apzināties, ka katrā dzīvajā radībā ir dvēseles dzirksts, kas ir daļa no Dievišķās apziņas. Šis skatījums attīsta cieņu un līdzcietību pret visām būtnēm, jo cilvēks apzinās, ka visas dzīvās būtnes ir savstarpēji saistītas Dievišķajā vienotībā. • Vienotības piekopšana ar Dievu – šeit garīgās disciplīnas piekopējs piekopējs ne tikai apzinās Dievišķo visur, bet arī piekopj vienotību ar šo apziņu, meklējot vienotību ar Krišnu. Tas nozīmē dzīvošanu saskaņā ar Dievišķajiem principiem un pilnīgu paļāvību uz Dievu. Šī vienotība ir iekšēja un nav atkarīga no ārējiem apstākļiem vai vietas. • Neatkarība no ārējiem apstākļiem – šis vienotības stāvoklis nav ietekmējams no ārējās pasaules situācijām. Lai arī kādi apstākļi vai grūtības būtu garīgās disciplīnas piekopējam, viņš paliek vienots ar Dievišķo, jo šī vienotība ir iekšēja un neizjaucama. • Stāvoklis vienotībā ar mani – kad cilvēks piedzīvo šo vienotību ar Dievu, viņš saplūst ar Dievišķo apziņu un dzīvo harmonijā ar visām būtnēm, uzturot mieru un līdzsvaru. Šis stāvoklis ir garīgās disciplīnas mērķis, kas ļauj piedzīvot pastāvīgu saikni ar Dievu un iekšējo piepildījumu.

6-32

Tas, kurš redz visas būtnes vienlīdzīgi, uztverot viņu prieku un ciešanas tāpat kā savas, tiek uzskatāms par augstāko garīgās disciplīnas piekopēju, ak, Ardžuna

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna skaidro augstāko garīgās disciplīnas sasniegumu – līdzcietīgu un vienlīdzīgu skatījumu uz visām dzīvām būtnēm. Šāda attieksme prasa izpratni un empātiju, uztverot visu dzīvo būtņu ciešanas un prieku kā savējās. Tas ir līdzcietības un vienlīdzības stāvoklis, kas ved uz garīgu pilnību. Šī izpratne palīdz Ardžunam atbrīvoties no egoisma un just dziļu vienotību ar visu esošo, jo viņš apzinās Krišnas klātbūtni it visā. • Līdzjūtīga un vienlīdzīga attieksme – augstākais garīgās disciplīnas piekopējs spēj izjust citu būtņu ciešanas un prieku kā savējo. Šis skatījums ļauj pārvarēt ego radītās atšķirības un sniedz patiesu empātiju un līdzjūtību, kas veicina harmoniju ar visu dzīvo. • Salīdzināšana ar sevi – cilvēkam ir jāredz citas būtnes tā, kā viņš redz sevi. Tas nozīmē apzināties, ka visas būtnes vēlas laimi un vēlas izvairīties no ciešanām, tāpat kā viņš pats. Šī sapratne rada līdzvērtīgu attieksmi pret visiem, apzinoties kopējo vēlmi pēc laimes un brīvības no ciešanām. • Augstākā garīgās disciplīnas pilnība – Krišna uzsver, ka šāda vienlīdzīga un līdzjūtīga apziņa ir garīgās disciplīnas piekopēja augstākais sasniegums. Tikai tad, kad cilvēks spēj redzēt visus kā vienlīdzīgus un izjust viņu prieku un ciešanas kā savējās, viņš sasniedz patiesu vienotību ar Dievišķo. • Pāreja no egoisma uz vienotību – šis stāvoklis ved uz iekšēju brīvību no ego un piešķir cilvēkam dziļu iekšēju mieru un līdzsvaru. Šāda attieksme veicina dziļāku sapratni par dzīvi un garīgo vienotību ar visu radību.

6-33

Ardžuna sacīja: Ak, Madhusūdana, garīgās disciplīnas sistēma, ko Tu aprakstīji, man šķiet nepraktiska un neizturama, jo prāts ir nemierīgs un nestabils.

Skaidrojums: Šajā pantā Ardžuna atklāj savu šaubu par garīgā disciplīnas praktizēšanas grūtībām, īpaši uzsverot prāta nemierīgumu. Viņš norāda, ka prāts ir nestabils un neparedzams, tādēļ garīgā disciplīnas ceļš viņam šķiet grūti īstenojams. Ardžuna uzrunā Krišnu kā Madhusūdanu, kas ir Krišnas vārds, norādot uz Viņa spēju pārvarēt grūtības.

6-34

Jo prāts ir nemierīgs, stiprs, spītīgs un ļoti grūti savaldāms, ak, Krišna. Man šķiet, ka to savaldīt ir grūtāk nekā apturēt vēju.

Skaidrojums: Šajā pantā Ardžuna turpina izklāstīt savas šaubas par prāta kontroli. Viņš apraksta prāta īpašības, kuras padara to tik grūti savaldāmu, un salīdzina šo procesu ar vēja savaldīšanu, kas šķiet gandrīz neiespējams.

6-35

Kungs Krišna sacīja: Ak, stiprrocīgais Kuntī dēls, bez šaubām, ir ļoti grūti savaldīt nemierīgo prātu, tomēr ar neatlaidīgu praksi un nepieķeršanos tas ir paveicams.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna atbild uz Ardžunas bažām par prāta kontroli, piekrītot, ka prāts ir grūti savaldāms, taču viņš norāda uz diviem svarīgiem principiem, kas palīdz savaldīt prātu – praksi un atsacīšanos. • Prāts ir grūti savaldāms un nemierīgs – Krišna atzīst, ka prāts ir nemierīgs, tas pastāvīgi mainās, klīst un novirzās no koncentrācijas. Tā savaldīšana ir sarežģīts uzdevums, un tas pieprasa daudz disciplīnas un spēka. • Bez šaubām – Krišna uzsver, ka nav šaubu, ka prāts ir ļoti grūti kontrolējams, piekrītot Ardžunam, ka šis ir liels izaicinājums garīgajā ceļā. • Ar praksi – Krišna norāda, ka prāta savaldīšana ir iespējama, pateicoties pastāvīgai praksei. Regulāra apcere un garīgā disciplīnas prakse palīdz nomierināt prātu un padarīt to kontrolējamu. Prakse ir galvenais līdzeklis, lai sasniegtu prāta disciplīnu. • Ar atsacīšanos – papildus praksei, prāta kontrolē palīdz arī atsacīšanās jeb nepieķeršanās materiālajām lietām un pasaulīgām vēlmēm. Atsacīšanās no vēlmes pēc materiāliem rezultātiem un pieķeršanās mazina prāta nemieru un ļauj fokusēties uz garīgo.

6-36

Tam, kura prāts ir nekontrolēts, pašrealizācija ir grūts uzdevums. Bet tas, kurš savaldījis prātu un cenšas ar atbilstošiem līdzekļiem, noteikti gūs panākumus. Tāds ir Mans viedoklis.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna norāda uz to, ka prāta savaldīšana ir būtisks priekšnoteikums, lai sasniegtu garīgā disciplīnas pilnību. Viņš izskaidro, ka bez prāta kontroles garīgā disciplīna ir grūti sasniedzama, bet ar savaldītu prātu un neatlaidīgu centību garīgā disciplīnas ceļš kļūst iespējams. • Nesavaldīts prāts – Krišna skaidro, ka, ja prāts nav savaldīts, tas traucē garīgā disciplīnas praktizēšanu un padara to gandrīz neiespējamu. Nesavaldīts prāts ir nemierīgs, klīst no viena objekta uz citu, un tāpēc cilvēks nespēj sasniegt koncentrāciju vai iekšējo mieru. • garīgā disciplīna ir grūti sasniedzama – ja prāts ir nemierīgs, garīgā disciplīnas prakse kļūst grūta, jo cilvēkam trūkst koncentrācijas un iekšējā līdzsvara, kas ir nepieciešami, lai sasniegtu garīgā disciplīnas augstāko stāvokli – vienotību ar Dievišķo. • Ar savaldītu prātu – kad prāts ir savaldīts, cilvēks spēj koncentrēties uz garīgo praksi un kontrolēt vēlmes un emocijas. Savaldīts prāts ļauj cilvēkam izjust dziļāku apceri un sasniegt garīgo apziņu. • Ar neatlaidīgu centību – papildus prāta savaldīšanai ir nepieciešama neatlaidīga centība un disciplīna. garīgā disciplīna prasa regulāru praksi un pacietību, lai sasniegtu garīgo izaugsmi. • Izmantojot pareizos līdzekļus – lai sasniegtu garīgā disciplīnas augstāko stāvokli, ir nepieciešams izmantot pareizos līdzekļus, piemēram, praksi, disciplīnu un atsacīšanos no pasaulīgām pieķeršanām. Pareizi izvēlēti līdzekļi ved uz prāta savaldīšanu un iekšējo mieru.

6-37

Ardžuna jautāja: Ak, Krišna, kāds liktenis sagaida garīgās disciplīnas piekopēju, kurš iesāk šo ceļu ar ticību, bet vēlāk, pasaulīgu vēlmju dēļ, nespēj to pabeigt un nesasniedz garīgās disciplīnas pilnību?

Skaidrojums: Šis pants izsaka Ardžunas šaubas un jautā par to, vai pastāv kaut kāds labums cilvēkam, kurš nepabeidz savu garīgo ceļu garīgā disciplīnas praktizēšanā.

6-38

Ak, stiprrocīgais Krišna, vai cilvēks, kas novirzījies no pārpasaulīgā ceļa, nezaudē gan garīgos, gan materiālos panākumus un neiet bojā kā izklīdis mākonis, neatrodot patvērumu nevienā stāvoklī?

Skaidrojums: Šis pants atklāj Ardžunas šaubas par to, vai cilvēks, kurš novirzās no garīgā disciplīnas ceļa, var zaudēt gan materiālos, gan garīgos sasniegumus, paliekot bez virziena un apjucis.

6-39

Šīs manas šaubas Tu, o Krišna, esi cienīgs pilnībā izkliedēt. Neviens cits nevar novērst šīs šaubas kā vien Tu.

Skaidrojums: Šajā pantā Ardžuna lūdz Krišnu izkliedēt viņa šaubas par garīgā disciplīnas ceļu un par cilvēka likteni, kurš novirzās no garīgā disciplīnas. Viņš atzīst, ka tikai Krišna, kurš ir Dievišķā apziņa, ir spējīgs pilnībā izkliedēt viņa šaubas, jo nevienam citam nav tādu zināšanu un gudrības.

6-40

Visu Augstais Kungs sacīja: Ak, Pārtha, garīgās disciplīnas piekopējs, kas veic labvēlīgas darbības, neiet bojā ne šajā, ne garīgajā pasaulē. Tas, kurš dara labu, Mans draugs, nekad netiek uzvarēts ar ļaunumu.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna mierina Ardžunu, izskaidrojot, ka cilvēks, kurš ir centies garīgajā ceļā, nekad nezaudē savu garīgo progresu. Ne šajā pasaulē, ne nākamajā cilvēks, kurš praktizē garīgo disciplīnu un dara labu, nepiedzīvo bojāeju vai neveiksmi.

6-41

Garīgās disciplīnas piekopējs, kurš novirzījies no ceļa, pēc daudziem gadiem, ko viņš pavada taisnīgo planētās, piedzimst dievbijīgu vai turīgu cilvēku ģimenē.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna paskaidro, kas notiek ar tiem, kas novirzās no garīgā disciplīnas ceļa, bet vēl joprojām ir Dievbijīgi un garīgi progresējuši. Šāda persona pēc nāves iegūst iespēju dzīvot Dievbijīgo cilvēku pasaulēs, bet pēc tam atgriežas uz Zemes, piedzimstot tīru un dižciltīgu cilvēku ģimenē, lai turpinātu savu garīgo ceļu. Tas nozīmē, ka garīgās zināšanas un tīra kalpošana Dievam ir ceļš uz patiesu atbrīvošanos, kas pārsniedz vienkārši ētikas principus un rituālus, un šī kalpošana ietver sevī mīlestību, padevību un pilnīgu uzticēšanos Dievam. • Sasniedz Dievbijīgo cilvēku pasaules – cilvēks, kurš ir novirzījies no garīgā disciplīnas ceļa, tomēr saglabā Dievbijību, iegūst iespēju dzīvot pasaulēs, kur dzīvo tie, kas veic labo darbu un kuriem ir Dievišķas īpašības. • Dzīvojot ilgstošus gadus – šī persona dzīvo šajās Dievbijīgajās pasaulēs daudzus gadus, gūstot atpūtu un garīgo progresu pirms atgriešanās uz Zemes, lai turpinātu savu ceļu uz atbrīvošanos. • Piedzimstot tīru un dižciltīgu cilvēku ģimenē – kad šī persona atgriežas uz Zemes, viņa piedzimst tīrā un dižciltīgā ģimenē, kas nodrošina labvēlīgu vidi turpmākajai garīgajai izaugsmei. Tīra un dižciltīga ģimene sniedz morālus pamatus un materiālu atbalstu, lai persona varētu pilnveidot sevi. • Novirzījies no garīgā disciplīnas – Tas attiecas uz personu, kas nepilnīgi izpildījusi garīgā disciplīnas praksi, bet kuras labie darbi un Dievbijība nodrošina viņai jaunas iespējas turpināt garīgo ceļu nākamajā dzīvē. Šis pants māca, ka garīgais progress nekad nav zaudēts. Pat ja cilvēks nepilnīgi izpilda savu garīgā disciplīnas praksi, viņa garīgie pūliņi tiks atalgoti nākamajā dzīvē, nodrošinot viņam labvēlīgus apstākļus tālākai izaugsmei. Tas liek saprast, ka garīgais ceļš ir nepārtraukts un turpinās pat pēc šīs dzīves.

6-42

Vai arī viņš piedzimst garīgās disciplīnas praktizētāju ģimenē, kuriem piemīt liela gudrība. Patiesi, šāda piedzimšana šajā pasaulē ir ļoti reta.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna skaidro, ka cilvēks, kurš ir novirzījies no garīgā disciplīnas ceļa, var piedzimt gudru un garīgi apzinīgu garīgās disciplīnas piekopēju ģimenē. Šāda piedzimšana ir īpaša svētība, jo tā sniedz vislabvēlīgākos apstākļus, lai cilvēks varētu turpināt savu garīgo ceļu. Piedzimšana šādā ģimenē ir ļoti reta un vērtīga iespēja. • Vai arī viņš piedzimst gudru garīgās disciplīnas praktiķu ģimenē – Krišna norāda, ka šāda persona var piedzimt garīgās disciplīnas praktiķu ģimenē, kur vecāki ir gudri, garīgi attīstīti un pārzina garīgā disciplīnas ceļu. Šāda vide sniedz iedvesmu un atbalstu, lai persona varētu turpināt savu garīgo ceļu. • Gudru un apzinīgu cilvēku ģimenē – tas norāda, ka šajā ģimenē ir gudrība un garīgā izpratne, kas palīdz cilvēkam attīstīt savas garīgās spējas un augstākās vērtības. Tā ir īpaši labvēlīga vide, kas veicina garīgo izaugsmi. • Šāda dzimšana ir ļoti reta – Krišna paskaidro, ka šāda piedzimšana ir ļoti reta un tā ir liela svētība, jo piedzimšana garīgi attīstītā ģimenē sniedz unikālu iespēju ātrāk progresēt garīgajā ceļā. Šis pants uzsver, ka, ja cilvēks novirzās no garīgā disciplīnas ceļa, viņam var tikt dota vēl viena iespēja atdzimt ģimenē, kurā ir augsti garīgi ideāli. Šāda vide sniedz iedvesmu un atbalstu, lai persona varētu turpināt savu garīgo ceļu.

6-43

Ak, Kuru dzimtas dēls, atdzimstot šādā ģimenē, viņš atjauno dievišķo apziņu no savas iepriekšējās dzīves un cenšas atkal gūt panākumus, lai sasniegtu pilnīgu atbrīvošanos.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna skaidro, ka, ja cilvēks piedzimst garīgi attīstītā ģimenē, viņš atjauno saikni ar iepriekšējā dzīvē iegūtajām zināšanām un garīgā disciplīnas praksi. Tas ļauj viņam turpināt ceļu uz garīgo pilnību, nevis sākt no sākuma. Šāds cilvēks atkal cenšas sasniegt augstāko garīgo pilnību. • Prāta apvienība ar iepriekšējo dzīvi – cilvēks, kurš atdzimst garīgi attīstītā ģimenē, atjauno saikni ar iepriekšējo dzīvi, iegūstot gudrību un zināšanas, ko viņš ieguvis iepriekšējā dzīvē. Viņam jau ir zināšanas un garīgais briedums, kas veicina ātru progresu. • Atkal cenšas sasniegt pilnību – šis cilvēks atkal cenšas sasniegt garīgo pilnību, turpinot savu iepriekš iesākto ceļu. Viņš cenšas sasniegt atbrīvošanos un pilnīgu garīgā disciplīnas praksi, turpinot uzkrāt garīgās zināšanas. • Ak, Kurunandana – Krišna uzrunā Ardžunu kā Kurunandanu, norādot uz viņa piederību Kuru dzimtai un vēsturisko atbildību būt par vadītāju un garīgo ceļa rādītāju.

6-44

Pateicoties iepriekšējās dzīves dievišķajai apziņai, viņš neviļus pievēršas garīgās disciplīnas principiem. Šāds zinātkārs garīgās disciplīnas piekopējs, kas cenšas izzināt Dievišķās apziņas ceļu, vienmēr paceļas pāri Vēdu rituāliem.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna skaidro, ka cilvēks, kurš iepriekšējā dzīvē ir praktizējis garīgo disciplīnu, pat neviļus tiek pievilkts atpakaļ uz garīgā disciplīnas ceļa arī nākamajā dzīvē. Iepriekšējā dzīves prakse sniedz pamatu, kas padara šo pievilkšanos dabisku un automātisku. Pat tad, ja cilvēks tikai vēlas izzināt garīgo disciplīnu, viņš paceļas pāri Vēdu rituālu līmenim un tuvojas augstākai garīgai izpratnei. • Ar iepriekšējās dzīves praksi – šī atsauce ir uz garīgo praksi no iepriekšējās dzīves. garīgā disciplīna un citi garīgie pūliņi netiek aizmirsti, tie turpina ietekmēt nākamās dzīves, padarot cilvēka virzību uz garīgā disciplīnas ceļu vieglāku. • Neviļus tiek pievilkts – cilvēks, kurš ir praktizējis garīgo disciplīnu iepriekšējā dzīvē, tiek automātiski un neapzināti pievilkts atpakaļ pie garīgā disciplīnas ceļa arī nākamajā dzīvē. Pat ja viņš to neplāno apzināti, viņa dvēsele tiecas uz garīgo izaugsmi. • Pat ja viņš tikai vēlētos izzināt garīgo disciplīnu – pat tad, ja cilvēks nav pilnībā nodevies garīgā disciplīnas praksei, bet tikai izrāda interesi izzināt garīgo disciplīnu, viņa zinātkāre un tieksme uz garīgo izpratni ļauj viņam progresēt garīgā disciplīnas ceļā. • Pārspēj Vēdu rituālus – šāds cilvēks paceļas pāri Vēdu rituālu līmenim, kas ir ārējie rituāli un formālas darbības. Viņš sasniedz augstāku garīgās izpratnes līmeni, kas pārsniedz rituālus un ved uz dziļāku apziņu un garīgu izpratni.

6-45

Un, kad garīgās disciplīnas praktizētājs ar visu nopietnību cenšas pilnveidoties tālāk, atbrīvojoties no visiem netīrumiem, tad, beidzot, pēc daudzām jo daudzām garīgās disciplīnas prakses dzimšanām, viņš sasniedz augstāko mērķi.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna izskaidro, ka garīgās disciplīnas praktiķis, kurš neatlaidīgi cenšas un attīrās no grēkiem, turpinot savu garīgo praksi vairākās dzimšanās, galu galā sasniedz augstāko mērķi – atbrīvošanos un vienotību ar Dievišķo. • Neatlaidīgi cenšoties – garīgās disciplīnas praktiķis, kurš nepārtraukti un dedzīgi praktizē garīgo disciplīnu, neskatoties uz grūtībām un izaicinājumiem, turpina savu ceļu uz garīgo pilnību. Centība un disciplīna ir būtiski šajā procesā. • Attīrījies no visiem grēkiem – caur neatlaidīgu praksi garīgās disciplīnas praktiķis attīra sevi no visiem grēkiem un netīrumiem, kas bloķē viņa garīgo izaugsmi. Attīrot prātu un sirdi, viņš kļūst tīrs un garīgi spēcīgs. • Pilnveidojas pēc daudzām dzimšanām – garīgā pilnība bieži vien tiek sasniegta pēc vairākām dzimšanām. garīgās disciplīnas praktiķis, kurš turpina savu garīgo ceļu vairākas dzīvēs, pakāpeniski pilnveidojas, līdz sasniedz pilnību. • Sasniedz augstāko mērķi – kad garīgās disciplīnas praktiķis ir pilnveidojies, viņš sasniedz augstāko mērķi, kas ir atbrīvošanās no materiālās eksistences un vienotība ar Dievišķo. Tas ir garīgās disciplīnas galīgais mērķis.

6-46

Garīgās disciplīnas praktiķis ir pārāks par askētu, par empīriķi un par auglīgu darbību veicēju. Tādēļ, ak, Ardžuna, visos apstākļos esi garīgās disciplīnas piekopējs!

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna paskaidro, ka garīgās disciplīnas praktiķis, tas ir, cilvēks, kurš praktizē garīgo disciplīnu un apceri, ir augstāks par askētiem, zinātniekiem un darītājiem. Garīgā disciplīnas prakse ir ceļš, kas ved pie visaugstākās garīgās pilnības, jo tā apvieno zināšanas, darbības un garīgo disciplīnu. • Garīgās disciplīnas praktiķis ir augstāks par askētisko praktizētāju – Askēti, kas praktizē stingru askēzi un sevis ierobežošanu, ir cienījami, taču garīgās disciplīnas praktiķis ir augstāks, jo viņš ne tikai ierobežo sevi, bet arī saskaņo savu prātu ar Dievišķo apziņu. • Garīgās disciplīnas praktiķis ir augstāks par zināšanām apveltīto – cilvēki, kuriem ir teorētiskas zināšanas par garīgajiem jautājumiem, ir apbrīnojami, bet garīgās disciplīnas praktiķis ir augstāks, jo viņš pielieto šīs zināšanas praksē, sasniedzot tiešu pieredzi caur apceri un garīgo disciplīnu. • Garīgās disciplīnas praktiķis ir augstāks par tiem, kas veic darbības – darītāji, kas veic nesavtīgu darbību, ir cienīgi, bet garīgās disciplīnas praktiķis ir augstāks, jo viņš ne tikai strādā, bet arī garīgi attīsta sevi un pievēršas Dievam, savienojot rīcību un apceri. • Tāpēc kļūsti par garīgās disciplīnas praktiķi – Krišna mudina Ardžunu kļūt par garīgās disciplīnas praktiķi, jo tas ir visaugstākais ceļš uz garīgo izaugsmi un atbrīvošanos. Viņš norāda, ka garīgās disciplīnas ceļš ir tas, kas ved pie pilnīgas vienotības ar Dievišķo.

6-47

Un no visiem garīgās disciplīnas praktiķiem tas, kurš vienmēr ar lielu ticību paliek Manī, domā par Mani sevī un kalpo Man ar pārpasaulīgu mīlestību, ir visciešāk vienots ar Mani un ir visaugstākais no visiem – tāds ir Mans uzskats.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna noslēdz garīgā disciplīnas aprakstu, norādot, ka starp visiem garīgās disciplīnas praktiķiem, tas, kurš pielūdz Viņu ar pilnīgu ticību un vērš savu prātu un dvēseli uz Dievišķo, ir visaugstākais. Šāds garīgās disciplīnas praktiķis ne tikai praktizē apceri un prāta disciplīnu, bet arī pievēršas Dievišķajam ar pilnīgu ticību. • Starp visiem garīgās disciplīnas praktiķiem – Krišna norāda, ka, lai gan ir daudz dažādu veidu garīgās disciplīnas praktiķu, tie, kas nodarbojas ar zināšanu garīgo disciplīnu, darbību garīgo disciplīnu un apceres garīgo disciplīnu, visaugstākais ir tas, kurš ir vērsts uz Dievišķo un pielūdz to ar pilnīgu ticību. • Ar prātu un dvēseli vērsts uz Mani – šis garīgās disciplīnas praktiķis ir pilnībā koncentrējies uz Dievu, gan ar savu prātu, gan iekšējo es. Viņa dvēsele ir vērsta uz Dievišķo apziņu, kas viņu padara vienotu ar Dievišķo. • Ar pilnīgu ticību – šis garīgās disciplīnas praktiķis ne tikai praktizē garīgo disciplīnu, bet arī ir pilnīgi ticīgs Dievam. Ticība ir pamats, kas viņam palīdz palikt uzticīgam Dievišķajam ceļam un veltīt savu dzīvi Dieva pielūgšanai un kalpošanai. • Pielūdz Mani – šāds garīgās disciplīnas praktiķis ir tas, kurš pielūdz Dievu ar uzticību. Viņš redz Dievišķo kā savu patvērumu un ir pilnīgi veltījis sevi kalpošanai Dievam. • Visaugstākais garīgās disciplīnas praktiķis – Krišna saka, ka šāds garīgās disciplīnas praktiķis, kurš ir pilnībā veltījis sevi Dievam, ir visaugstākais starp visiem garīgās disciplīnas praktiķiem. Viņš ir sasniedzis pilnību, jo viņa dzīve ir vienota ar Dievišķo apziņu.