5-1

Ardžuna sacīja: Ak, Krišna, vispirms Tu man lūdz atteikties no darbības, un tad atkal iesaki rīkoties ar nodošanos. Lūdzu, saki man skaidri, kurš no šiem abiem ceļiem ir labvēlīgāks?

Skaidrojums: Šajā pantā Ardžuna ir dilemmas priekšā. Viņš vēlas saprast, kurš garīgās prakses veids ved pie visaugstākā garīgā sasnieguma. Viņš norāda uz diviem ceļiem: pirmkārt, tos, kuri ar uzticīgu mīlestību kalpo Dievam personiskā formā, un, otrkārt, tos, kuri izvēlas apceri uz Absolūto jeb Neizpausto, Dievišķo būtību, kas pārsniedz fizisko formu un ir neaprakstāma.

5-2

Visu Augstais Kungs atbildēja: Gan atsacīšanās no darbības, gan darbība ar nodošanos ir labas atbrīvošanās sasniegšanai. Bet no šiem diviem, darbība ar nodošanos ir labāka nekā atteikšanās no darbības.

Skaidrojums: Kāpēc nesavtīga darbība tiek uzskatīta par labāku? Atteikšanās no darbībām, ja tā nav pamatota ar iekšējo garīgo disciplīnu un izpratni, var radīt apjukumu vai garīgās izaugsmes stagnāciju. Savukārt nesavtīga darbība ļauj cilvēkam dzīvot pasaulē un vienlaikus garīgi progresēt, jo tā māca veikt savas pienākuma darbības, negaidot atlīdzību, bet piedāvājot tās Dievam. Tā ir aktīva dzīves pieeja, kur garīgā izaugsme tiek sasniegta, izmantojot ikdienas dzīves un darbu izaicinājumus. Šis pants uzsver, ka, lai gan atteikšanās no darbībām var šķist kā ātrākais ceļš uz garīgu atbrīvošanos, patiesībā aktīva darbību veikšana ar nesavtīgu attieksmi un bez pieķeršanās sniedz dziļāku un ilgstošāku garīgo labumu.

5-3

Tas, kurš ne ienīst, ne vēlas darbības augļus, ir uzskatāms par vienmēr atsacījušos. Šāds cilvēks, ak, stiprrocīgais Ardžuna, brīvs no visām divējādībām, viegli pārvar materiālās saites un ir pilnībā atbrīvots.

Skaidrojums: Krišna norāda uz patieso atteikšanās no pasaulīgajām saistībām būtību. Tā nav saistīta tikai ar ārēju atteikšanos no materiālajām lietām, bet vairāk ar iekšēju attieksmi. Cilvēks, kurš neizjūt ne naidu, ne vēlmes, ir patiesi atteicies no pasaulīgajām saistībām. Tas nozīmē, ka viņa prāts nav sasaistīts ar dualitātēm – prieku un bēdām, veiksmi un neveiksmi.

5-4

Tikai neziņas pilnie runā, ka sevis veltīšana Dievam (darbības ceļš) atšķiras no analītiskās pasaules izpētes (zināšanu ceļa). Patiesībā mācītie saka, ka tas, kurš rūpīgi iet vienu no šiem ceļiem, sasniedz abu augļus.

Skaidrojums: Šis pants norāda, ka tikai nezinātāji vai tie, kas nav pietiekami gudri, uzskata, ka zināšanu ceļš (intelektuāls ceļš uz apgaismību) un garīgās disciplīnas ceļš (praktisks ceļš, kas ietver apceri) ir pilnīgi atšķirīgi. Patiesībā tie ir savstarpēji papildinoši un abi ved pie viena un tā paša mērķa – Dieva apzināšanās. Gudrie saprot, ka abiem ceļiem ir viens un tas pats mērķis – apgaismība un vienotība ar augstāko patiesību. Tāpēc, ja cilvēks izvēlas vienu ceļu un seko tam ar pilnu apņemšanos un pareizu pieeju, viņš var sasniegt to pašu rezultātu, ko piedāvā abi ceļi. Šajā pantā tiek uzsvērts, ka garīgā izaugsme nav atkarīga no konkrētas metodes izvēles, bet gan no tās, cik labi cilvēks to praktizē un cik dziļi to izprot.

5-5

To stāvokli, ko sasniedz ar zināšanu ceļu, sasniedz arī ar garīgās disciplīnas ceļu. Tas, kurš redz, ka zināšanu ceļš un garīgā disciplīna ir viens un tas pats, patiešām redz.

Skaidrojums: Krišna izskaidro, ka gan intelektuālais zināšanu ceļš, gan garīgās disciplīnas ceļš ved pie viena un tā paša mērķa – augstākās patiesības sasniegšanas. Zināšanu ceļš nozīmē intelektuālu izpēti un izpratni par pasaules un sevis patieso dabu, savukārt garīgā disciplīna ietver praksi, koncentrāciju un apceri, lai sasniegtu vienotību ar augstāko realitāti. Tāpat tiek uzsvērts, ka abiem ceļiem ir vienāds mērķis, un cilvēks, kurš saprot, ka tie ir savstarpēji papildinoši, patiešām saprot garīgo ceļu. Šis pants mudina saprast, ka neatkarīgi no tā, kuru ceļu cilvēks izvēlas, abi ved pie apgaismības un augstākās patiesības.

5-6

Ak, stiprrocīgais Ardžuna, bez kalpošanas Kungam, vienkārši atsakoties no visām darbībām, laimi sasniegt nav iespējams. Bet gudrais, kas nododas Dievam kalpošanai, var ātri sasniegt Visu Augsto.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna izskaidro, ka atteikšanās no darbībām bez garīgās disciplīnas, kas šajā kontekstā nozīmē kalpošanu Dievam, ir ļoti grūts ceļš, kas bieži noved pie ciešanām. Tas ir tādēļ, ka prāts joprojām tiecas pēc materiālās pasaules, pat ja cilvēks ir fiziski atteicies no tās. Tikai ar garīgās disciplīnas praksi, kas ietver prāta disciplīnu, apceri un garīgo apziņu, cilvēks var ātri sasniegt augstāko patiesību – Dievišķo apziņu, Absolūto Realitāti. Šis pants uzsver garīgas disciplīnas nozīmi un norāda, ka vienīgi atteikšanās bez garīgas disciplīnas nav pietiekama, lai sasniegtu garīgu pilnību.

5-7

Tas, kurš darbojas ar nodošanos, kura dvēsele ir tīra, kurš savalda savu prātu un maņas, ir dārgs visiem, un visi ir dārgi viņam. Kaut arī viņš vienmēr darbojas, viņš nekad netiek sasaistīts.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna raksturo cilvēku, kurš praktizē garīgo disciplīnu un ir sasniedzis garīgu tīrību, un pašdisciplīnu. Šāds cilvēks ir attīrījis savu prātu no egoisma un savtīgām vēlmēm (viņam ir tīra dvēsele) un uzvarējis savas maņas – viņš vairs nav vergs savām jutekliskajām tieksmēm. Viņa prāts ir stabils, un viņš ir pilnībā kontrolējis gan savas iekšējās, gan ārējās tieksmes. Svarīgi ir tas, ka šāds cilvēks apzinās, ka viņa paša dvēsele ir saistīta ar visu būtņu dvēselēm. Viņš saprot, ka dvēsele ir viena visās dzīvās būtnēs, kas ved viņu uz vienotības sajūtu ar visu radību. Tādēļ, pat ja viņš veic darbības pasaulē, viņš nav sasaistīts ar šīm darbībām – viņš neuzskata sevi par šīs darbības rezultātu īpašnieku vai izpildītāju. Viņš darbojas nesavtīgi, bez pieķeršanās un nepiesaistās materiālajai pasaulei.

5-8

Cilvēks, kas apzinās Dievišķo, vienmēr domā: Es neko nedaru, – kaut arī viņš redz, dzird, jūt, saož, ēd, kustas, guļ, elpo.

Skaidrojums: Šajā pantā tiek aprakstīta attieksme un izpratne, ko iegūst cilvēks, kurš ir apguvis garīgo disciplīnu un sasniedzis augstāko izpratni par patiesību. Šāds cilvēks saprot, ka viņš pats kā ķermenis nav darbību izpildītājs, bet gan vienkārši novērotājs. Visas darbības – redzēšana, dzirdēšana, pieskaršanās, ošana, ēšana, staigāšana, gulēšana un elpošana – ir fiziskas aktivitātes, kuras veic ķermenis, un tās nav saistītas ar dvēseles patieso dabu. Cilvēks, kurš ir izpratis patiesību, redz, ka dvēsele ir atdalīta no ķermeņa un nav sasaistīta ar pasaulīgajām darbībām. Tas nozīmē, ka viņš saprot – visas fiziskās darbības notiek tikai dabiskajā pasaules kārtībā, bet viņa patiesais es (dvēsele) paliek nesaistīts ar šīm darbībām. Šī izpratne atbrīvo cilvēku no pieķeršanās darbībām un rezultātiem, jo viņš saprot, ka viņa patiesā būtība ir pāri fiziskajam ķermenim un pasaules darbībām. Šāds garīgais stāvoklis ļauj cilvēkam dzīvot pasaulē un veikt savus pienākumus, bet vienlaikus palikt brīvam no rīcības sekām, jo viņš neidentificējas ar fiziskajām darbībām un materiālo pasauli. Tas ir augsts garīgās disciplīnas līmenis, kurā cilvēks ir ieguvis brīvību no darbības sasaistes ar ego.

5-9

Jo viņš zina, ka, lai gan runā, iztukšojas, dod, atver un aizver acis, viņš vienkārši ļauj materiālajām maņām darboties ar to objektiem.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna turpina skaidrot, kā cilvēks, kas ir apguvis garīgās disciplīnas mācību un apzinās savu patieso būtību, redz savu darbību pasaulē. Viņš saprot, ka visas darbības – runāšana, kaut kā atbrīvošana, pieņemšana, acu atvēršana vai aizvēršana – ir tikai maņu darbības, kas darbojas attiecībā pret to objektiem. Šāds cilvēks neaizraujas ar darbībām, viņš saprot, ka viņa patiesais es nav iesaistīts šajās darbībās. Tās ir tikai ķermeņa un maņu funkcijas, kas notiek automātiski, bet neietekmē dvēseli. Dvēsele, kas ir savienota ar garīgo disciplīnu, paliek brīva un neiesaistīta darbībās, tāpat kā spogulis atspoguļo, bet nepiedalās tajā, ko tas atspoguļo.

5-10

Tas, kurš veic darbības, atdodot tās Dievišķai apziņai un atsakoties no pieķeršanās, nepiesārņojas ar grēku, tāpat kā lotosa lapa paliek neskarta ūdenī.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna māca, ka cilvēks, kas nodod savus darbus Dievišķai apziņai, tas ir, veic visas darbības ar domām par Dievišķo un ne pieķeršanos darbību rezultātiem, ir nesaistīts ar grēku un rīcības sekām. Viņš salīdzina šo stāvokli ar lotosa lapu, kas, atrodoties ūdenī, paliek nesamitrināta un neskarta. Tāpat arī cilvēks, kurš dzīvo nesavtīgi un veic savas darbības bez personīgām ambīcijām vai pieķeršanās, paliek garīgi tīrs un neiesaistās rīcības ciklā.

5-11

Garīgās disciplīnas praktizētāji, atmetuši pieķeršanos, darbojas ar ķermeni, prātu, saprātu un pat jutekļiem tikai attīrīšanās nolūkā.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna apraksta, kā garīgās disciplīnas praktizētājs veic savas darbības. Garīgās disciplīnas praktizētājs darbojas ar ķermeni, prātu, intelektu un pat maņām, bet viņa darbības ir brīvas no pieķeršanās. Garīgās disciplīnas praktizētājs neuzskata savas darbības par veidu, kā gūt materiālus labumus, bet gan kā līdzekli, lai attīrītu savu dvēseli, darbojoties nesavtīgi un veltot savas darbības Dievam. • Atsakoties no pieķeršanās nozīmē, ka garīgās disciplīnas praktizētājs negaida nekādu personīgu ieguvumu vai atalgojumu par savām darbībām. Viņš veic tās ar domu par garīgo šķīstīšanos un dvēseles attīrīšanu no rīcības sekām. • Ķermenis, prāts, intelekts un maņas ir instrumenti, ar kuriem cilvēks darbojas pasaulē. Garīgās disciplīnas praktizētājs tos izmanto, lai veiktu nesavtīgas darbības, kas palīdz sasniegt augstāko garīgo mērķi. Šis pants uzsver, ka, neskatoties uz to, ka garīgās disciplīnas praktizētājs piedalās pasaulīgās darbībās, viņa prāts ir nesaistīts ar materiālajiem mērķiem, un viņa darbības kalpo tikai iekšējai attīrīšanai. Šis pants māca, ka pat aktīvs cilvēks var veikt savas ikdienas darbības, izmantojot ķermeni, prātu un maņas, bet ar mērķi attīrīt dvēseli un garīgi progresēt. Tas nozīmē, ka darbībām nav jābūt materiālu labumu gūšanai, bet gan garīgai attīstībai un apziņas attīrīšanai no egoisma un pieķeršanās.

5-12

Vienoti ar Dievišķo uzticīgie, atsakoties no augļiem, ko sniedz visas darbības, sasniedz nesatricināmu mieru; turpretī cilvēks, kurš nav vienots ar Dievišķo, kurš vēlas baudīt savas darbības augļus, tiek sasaistīts.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna skaidro atšķirību starp garīgās disciplīnas praktizētāju un cilvēks, kas nav savienots ar garīgo disciplīnu. • Garīgās disciplīnas praktizētājs, kurš atsakās no darbību augļiem (nepieķeras darbību rezultātiem), sasniedz mieru, kas ir pastāvīgs un neatkarīgs no ārējiem apstākļiem. Šis miers nāk no garīgās stabilitātes un izpratnes, ka cilvēka patiesā būtība ir nesaistīta ar pasaulīgajiem darbības rezultātiem. • Cilvēks, kas nav savienots ar garīgo disciplīnu, kurš rīkojas vēlmju vadīts, pastāvīgi pieķeras darbību augļiem un to rezultātiem, tādējādi tiek sasaistīts ar pasaulīgajiem notikumiem un cieš no to ietekmes. Viņa vēlmes un pieķeršanās rada rīcības sasaisti, kas ved pie nemiera un ciešanām. Šis pants uzsver, ka nesavtīga darbība un atteikšanās no darbības augļiem ir ceļš uz garīgu mieru, kamēr vēlmes un pieķeršanās rezultātiem izraisa sasaisti ar rīcību un neizbēgamām ciešanām.

5-13

Kad iemiesotā būtne savalda savu dabu un ar prātu atsakās no visām darbībām, tā laimīgi dzīvo deviņu vārtu pilsētā, ne rīkojoties, ne liekot rīkoties.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna apraksta stāvokli, kurā cilvēks ir pilnīgi nesaistīts ar savām darbībām. Šāds cilvēks ar prātu atsakās no visām darbībām, tas nozīmē, ka viņš apzināti saprot, ka pat tad, ja ķermenis turpina darboties, viņš pats – dvēsele – ir nesaistīta ar šīm darbībām. Šī apziņa rada iekšēju mieru un laimi. • Deviņu vārtu pilsēta simbolizē ķermeni, kam ir deviņi atvērumi (divas acis, divas ausis, divas nāsis, mute, anālais un dzimumorgānu atvērums). Šajā ķermenī dzīvo dvēsele, bet apzinātais cilvēks saprot, ka viņš pats – dvēsele – nav šīs darbības izpildītājs. • Prāta atteikšanās no darbībām nozīmē, ka cilvēks neaizraujas ar darbībām un neidentificē sevi ar ķermeni vai tās funkcijām. Viņš dzīvo pasaulē, bet nav piesaistīts ķermeņa darbībām. Šāds cilvēks, kurš pilnībā savaldījis sevi un savas maņas, spēj dzīvot mierā un iekšējā laimē, jo viņš apzinās, ka ķermenis turpina darboties neatkarīgi no dvēseles, un dvēsele netiek aptraipīta vai sasaistīta ar ķermeņa darbībām.

5-14

Iemiesotās būtnes Kungs nerada ne darbības, ne rīcības spēju, ne arī saikni starp darbībām un to augļiem. To visu veic materiālās dabas īpašības.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna norāda, ka Dievs vai Augstākais Kungs nav tas, kurš uzliek cilvēkiem darbības, piešķir tiem darītājspēku vai saista viņus ar darbības augļiem. Tas nav Dieva darbs – likt cilvēkam rīkoties un noteikt viņa likteni. • Darbības un to sekas ir saistītas ar cilvēka paša dabu. Cilvēki darbojas saskaņā ar savu dabisko būtību un tendencēm, kas izriet no viņu iekšējā rakstura. Tas nozīmē, ka cilvēka rīcību un darbības rezultātus ietekmē viņa iekšējais stāvoklis un noslieces. • Kungs ir neitrāls novērotājs un nedod tiešus norādījumus par to, kā cilvēkam rīkoties vai kādām darbībām piesaistīties. Tas ir cilvēks pats, kurš ar savu brīvo gribu un dabiskajām tieksmēm izvēlas rīkoties un saskaras ar sekām. Šis pants uzsver, ka cilvēka iekšējais stāvoklis (raksturs, daba) ir tas, kas veido viņa darbības un to sekas, nevis Dievs vai kāda ārēja vara. Tas nozīmē, ka cilvēki paši ir atbildīgi par savām darbībām, un viņu iekšējā būtība nosaka viņu likteni.

5-15

Visu Augstais neuzņemas atbildību ne par viena grēcīgajām, ne dievbijīgajām darbībām. Iemiesotās būtnes maldina neziņa, kas apslēpj īstenās zināšanas.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna norāda, ka Dievs neuzliek cilvēkiem atbildību par viņu grēkiem vai labajiem darbiem, tas ir, Augstākais Kungs ir neitrāls un neiejaucas cilvēku rīcībās. Dievs nepieņem nedz cilvēka grēkus, nedz arī viņa labos darbus. Viss, kas cilvēku sasaista ar rīcību un tās sekām, ir viņu pašu neziņa. • Neziņa aizklāj patiesās zināšanas par dvēseles būtību un Dievišķo. Cilvēks, kam trūkst zināšanu par savu patieso dabu un dvēseles vienotību ar Dievišķo, tiek maldināts un pieķeras materiālajai pasaulei, tādējādi veicot darbības, kas saista viņu rīcībā. • Grēki un labie darbi ir rezultāti no cilvēka paša darbībām, kuras rodas viņa apziņas stāvokļa un izpratnes dēļ. Dievs nav tas, kurš pieņem vai soda par šīm darbībām, bet gan cilvēks pats ir atbildīgs par to, kā viņš reaģē uz dzīves situācijām. Šis pants norāda, ka cilvēka neziņa ir tas, kas viņu maldina un liek viņam saistīties ar pasaulīgajiem grēkiem vai labiem darbiem. Tiklīdz cilvēks atbrīvojas no neziņas un iegūst patiesas zināšanas, viņš redz, ka dvēsele ir nesaistīta ar materiālās pasaules darbībām.

5-16

Bet tiem, kuru neziņa ir iznīcināta ar zināšanām, šīs zināšanas, tāpat kā saule, izgaismo augstāko patiesību.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna apraksta, kā zināšanas atbrīvo cilvēku no neziņas, kas aizsedz patieso realitāti. Tiem, kuri ir iznīcinājuši neziņu ar zināšanu gaismu, patiesība kļūst skaidra un acīmredzama, līdzīgi kā saule, kas izkliedē tumsu un izgaismo pasauli. • Neziņa ir tas, kas aizsedz dvēseles patieso būtību un liek cilvēkam pieķerties materiālajai pasaulei. Kad šī neziņa tiek iznīcināta, cilvēks redz patiesību. • Zināšanas darbojas kā saule, kas izkliedē tumsu. Zināšanas ne tikai atklāj cilvēkam viņa paša patieso dabu, bet arī augstāko patiesību par Dievišķo, kas iepriekš bija apslēpta neziņas dēļ.

5-17

Kad cilvēka saprāts, prāts, ticība un patvērums ir pilnībā vērsti uz Visu Augsto, tad, pateicoties pilnīgām zināšanām, viņš pilnībā atbrīvojas no raizēm un tādējādi bez grūtībām iet pa atbrīves ceļu.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna skaidro, kā cilvēki, kas ir pilnībā veltījuši savu dzīvi Dievišķajam, sasniedz atbrīvošanos no rīcības cikla un vairs neatgriežas materiālajā eksistencē. • Tie, kuru saprāts, prāts, ticība un patvērums ir pilnībā vērsti uz Visu Augsto. Tas nozīmē, ka visa viņu apziņa, domas un rīcība ir vērsta uz Dievu, viņi pilnībā uzticas Dievam un meklē patvērumu tikai Viņā. • Pateicoties pilnīgām zināšanām, viņi atbrīvojas no raizēm, kas rodas no materiālās eksistences. Viņiem vairs nav šaubu vai neskaidrību, jo viņi ir sasnieguši patiesu izpratni par dzīves jēgu un savu garīgo būtību. • Viņi viegli iet pa atbrīves ceļu, jo viņu prāts un sirds ir brīvi no materiālajām saitēm. Viņi ir sasnieguši stāvokli, kurā vairs nav nepieciešama atgriešanās dzimšanas un nāves ciklā, jo ir pilnībā atbrīvojušies no ciešanām un ierobežojumiem, ko rada materiālā pasaule.

5-18

Pazemīgie gudrie, pateicoties patiesām zināšanām, vienādi raugās uz tikumīgu un pazemīgu Dievišķo, govi, ziloni, suni un suņa ēdāju.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna skaidro, ka gudrie un apgaismotie cilvēki redz visas būtnes ar vienādu skatienu, nešķirojot tās pēc to ārējā izskata, kastas, sociālā statusa vai dzīvnieka veida. Viņi apzinās, ka dvēsele ir vienāda visās būtnēs, neatkarīgi no tā, kādā ķermenī tā atrodas. • Mācīts cilvēks un nešķīstēdājs, kas atrodas zemākajā kastā, tiek redzēti vienādi, jo viņu dvēseles ir vienādas pēc būtības. • Tas pats attiecas uz dzīvniekiem – govi, ziloni vai suni. Apgaismotais cilvēks saprot, ka visas dzīvās būtnes ir vienāda garīgā esība, kaut arī viņi atrodas dažādās formās vai stāvokļos. Šis pants norāda uz to, ka cilvēki, kuriem ir patiesas zināšanas un pazemība, spēj redzēt visus kā vienlīdzīgus un nešķiro pēc ārējiem faktoriem. Viņu redzējums balstās uz dvēseles vienotību un garīgā līmeņa apzināšanos, nevis uz materiālajām atšķirībām.

5-19

Tie, kuru prāts ir nostiprinājies vienlīdzībā un mierīgumā, jau ir uzvarējuši dzimšanas un nāves apstākļus. Viņi ir bez trūkumiem, un tāpēc viņi jau ir nostiprinājušies Dievišķajā apziņā.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna norāda, ka tie, kuru prāts ir līdzsvarā un kuri redz pasauli ar vienotu skatienu, jau šajā pašā dzīvē ir uzvarējuši dzimšanas un nāves ciklu. Viņu prāts ir pastāvīgā vienotībā ar Dievišķo apziņu, un tāpēc viņi ir izkļuvuši no dzimšanas un nāves cikla. • Dievišķā apziņa ir tīra un nevainojama – tas ir bez trūkumiem un vienāds visos, neatkarīgi no cilvēka vai dzīvnieka ķermeņa vai sociālā statusa. Tādēļ, tie, kas apzinās šo vienotību, jau atrodas Dievišķās apziņas stāvoklī. Šis pants uzsver, ka tie, kas ir garīgi apgaismoti un redz vienotību visās būtnēs, jau ir atbrīvojušies no dzimšanas un nāves cikla un ir pastāvīgi savienoti ar Dievišķo apziņu.

5-20

Cilvēks, kurš neiepriecājas, iegūstot kaut ko patīkamu, ne arī noskumst, iegūstot kaut ko nepatīkamu, kura saprāts ir stabils, kurš nav apmulsis un kurš zina Dievišķo zinātni, jau atrodas pārpasaulīgā stāvoklī.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna skaidro, kāds ir cilvēks, kurš ir sasniedzis Dievišķo apziņu. Viņš dzīvo ar līdzsvarotu prātu, kuru neietekmē ārējās situācijas – prieks vai skumjas, patīkami vai nepatīkami notikumi. Šāds cilvēks ir atbrīvojies no duālisma un pieķeršanās, ir garīgi stabils, un viņu netraucē pārejošās dzīves situācijas. • Nepriecājas un nenoskumst – šis cilvēks neļaujas emocionālām svārstībām. Viņš nepieķeras ne pie pozitīvajiem, ne pie negatīvajiem notikumiem, jo viņš saprot, ka tie ir materiālās pasaules pārejoši aspekti. • Stabils saprāts – viņa saprāts ir nesatricināms. Tas nozīmē, ka viņš paliek mierā un līdzsvarā, neskatoties uz apkārt notiekošajiem pārmaiņām. • Nav apmulsis – tāds cilvēks nav maldīgs, viņš saprot pasaules patieso dabu un ir atbrīvojies no ilūzijām. • Zina Dievišķo zinātni – Viņš apzinās Dievišķo kā visu caurstrāvojošo garīgo realitāti un ir nostiprinājies Dievišķajā apziņā, kas nozīmē, ka viņš ir pastāvīgi savienots ar Dievišķo apziņu.

5-21

Šāds atbrīvots cilvēks nav piesaistīts materiālajām jutekļu baudām, bet vienmēr paliek iekšējā mierā, baudot laimi sevī. Šādā veidā pašrealizējusies persona, kas ir vienota ar Dievišķo, bauda neierobežotu laimi, jo viņa apziņa ir vērsta uz Dievišķo.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna skaidro, ka īstā laime nav atrodama ārējos pasaulīgajos objektos, bet gan iekšējā apziņā. Cilvēks, kas ir nepieķēries ārējām lietām, atrod patieso laimi sevī – savā dvēselē un iekšējā būtībā. • Ārējie objekti – pasaulīgi objekti, kas rada īslaicīgu prieku vai baudu, bet kuri ir pārejoši. Tie nespēj dot ilgstošu laimi. • Nepieķērusies dvēsele – cilvēks, kurš nav pieķēries šiem ārējiem objektiem, jo viņš saprot, ka tie ir īslaicīgi un nepastāvīgi. Viņa prāts ir brīvs no pieķeršanās, un tāpēc viņš rod laimi sevī. • Laime sevī – patiesā laime ir iekšēja, to nevar atrast ārējā pasaulē, bet tikai savas patiesās būtības izpratnē. Cilvēks, kas ir savienots ar Dievišķo apziņu caur garīgo disciplīnu, ir tas, kurš apzinās Dievišķo un dzīvo saskaņā ar garīgajām zināšanām. Viņš sasniedz neizsmeļamu laimi, kas ir neatkarīga no pasaulīgajiem priekiem un bēdām.

5-22

Saprātīgs cilvēks neiesaistās ciešanu avotos, kas rodas saskarsmē ar materiālajām maņām. Ak, Kuntī dēls, šādām baudām ir sākums un beigas, un tāpēc gudrais tajās nerod prieku.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna skaidro, ka jutekliskās baudas, kas rodas no ārējiem objektiem, ir īslaicīgas un to daba ir tāda, ka tās vienmēr noved pie ciešanām. Tas ir tāpēc, ka šīm baudām ir sākums un beigas, un tās nevar dot ilgstošu laimi. Kad šādas baudas izbeidzas, tās rada vilšanos un ciešanas. Gudrs cilvēks neļaujas šīm baudām, jo saprot to pārejošo dabu. Krišna uzrunā Ardžunu kā Kuntī dēlu, lai norādītu uz viņa dižciltību un atbildību.

5-23

Ja cilvēks pirms aiziešanas no šī ķermeņa spēj izturēt materiālo jutekļu tieksmes un apturēt vēlmes un dusmu spēku, tad viņš ir stabils un laimīgs šajā pasaulē.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna izskaidro, ka garīgās disciplīnas praktiķis (tas, kurš ir savienots ar garīgo disciplīnu) spēj pārvarēt vēlmes un dusmas, kas ir divi no spēcīgākajiem cilvēka emocionālajiem spēkiem. Šāda pārvarēšana ir svarīga, lai sasniegtu iekšējo mieru un patiesu laimi. • Vēlmes un dusmas – Šie ir galvenie emociju veidi, kas spēj izjaukt prāta līdzsvaru un radīt nemieru. Vēlmes rodas no materiālās pieķeršanās, un dusmas izriet no neapmierinātības, kad vēlmes netiek piepildītas. • Izturēt vēlmes un dusmas – Cilvēks, kas spēj izturēt šo spēcīgo emocionālo spēku ietekmi, ir tas, kurš ir savaldījis sevi un spēj palikt līdzsvarots pat ārējo traucējumu laikā. • Pirms ķermeņa atbrīvošanas – Tas nozīmē, ka cilvēkam vajadzētu sasniegt šo stāvokli jau šajā dzīvē, pirms nāves, lai viņš varētu piedzīvot garīgu brīvību un laimi. • Garīgā disciplīna apveltīts – Tas, kurš ir savienots ar garīgo disciplīnu un ir iekšēji līdzsvarots, spēj neļauties vēlmēm un dusmām. Šāds cilvēks ir patiesi laimīgs, jo viņa prāts ir brīvs no traucējošām emocijām un pieķeršanās.

5-24

Tas, kurš atrod laimi sevī, kurš ir aktīvs un priecājas sevī un kura mērķis ir vērsts uz iekšējo pasauli, patiesi ir mistiķis. Viņš ir atbrīvots Visu Augstajā un beigu beigās sasniedz Visu Augsto.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna apraksta augstāko garīgās disciplīnas praktiķa stāvokli – cilvēku, kurš ir pilnībā vērsts uz savu iekšējo pasauli un atrod laimi, prieku un apgaismību sevī, nevis ārējos objektos. Šāds cilvēks ir sasniedzis atbrīvošanos un saplūsmi ar Dievišķo. Tas ir iekšējais miers, kas ved pie atbrīvošanās no materiālajām saitēm un savienošanos ar Dievišķo apziņu.

5-25

Tie, kas ir pacēlušies pāri divējādībām, kas rodas no šaubām, kuru prāts ir vērsts uz iekšējo pasauli, kas vienmēr darbojas visu dzīvo būtņu labā un kas ir brīvi no visiem grēkiem, sasniedz atbrīvošanos Visu Augstajā.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna apraksta, kā garīgi apgaismotie cilvēki (gudrie jeb viedie) sasniedz vienotību ar Dievišķo apziņu, kas ir pilnīga atbrīvošanās no materiālajām saitēm. Šie cilvēki, kas ir attīrījušies no grēkiem, atbrīvojušies no šaubām un darbojas citu labā, sasniedz vienotība ar dievišķo apziņu – stāvokli, kurā viņi ir vienoti ar Dievišķo apziņu un atbrīvojušies no materiālās pasaules.

5-26

Tie, kas ir brīvi no dusmām un visām materiālajām vēlmēm, kas ir pašrealizējušies, pašdisciplinēti un pastāvīgi tiecas pēc pilnības, pavisam drīz noteikti sasniegs atbrīvošanos Visu Augstajā.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna skaidro, kā garīgās disciplīnas praktiķi spēj sasniegt vienotību ar Dievišķo apziņu jeb atbrīvošanos no materiālās pasaules, sasniedzot vienotību ar Dievišķo apziņu. Šie cilvēki ir atbrīvojušies no vēlmēm un dusmām – diviem no spēcīgākajiem šķēršļiem garīgajā ceļā. Viņi ir pašrealizējušies, disciplinēti un pastāvīgi tiecas uz garīgo pilnību. Šādu cilvēku atbrīvošanās Dievišķajā apziņā ir ļoti tuvu, jo viņi ir sasnieguši augstu garīgo stāvokli, kas ved uz pilnīgu atbrīvošanos no materiālās eksistences.

5-27

Atslēdzoties no ārējiem jutekļu objektiem, turot skatienu vērstu uz punktu starp uzacīm, apturot ieelpu un izelpu nāsīs un tādējādi savaldot prātu, maņas un saprātu, garīgās disciplīnas praktizētājs, kas tiecas uz atbrīvošanos, atbrīvojas no vēlmēm, bailēm un dusmām.

Skaidrojums: Šajā pantā aprakstīta meditācijas tehnika, kas palīdz atbrīvoties no ārējo objektu ietekmes un koncentrēt prātu. Tiek uzsvērta nepieciešamība atslēgties no jutekļu objektiem, fokusēt skatienu uz punktu starp uzacīm, kontrolēt elpošanu, kā arī savaldīt prātu, maņas un saprātu. Šī prakse palīdz garīgās disciplīnas praktizētājam atbrīvoties no vēlmēm, bailēm un dusmām, kas ir galvenie šķēršļi garīgajā ceļā.

5-28

Tas, kurš vienmēr ir šādā stāvoklī, patiesi ir atbrīvojies.

Skaidrojums: Šis pants noslēdz iepriekšējo domu, apstiprinot, ka cilvēks, kurš pastāvīgi spēj uzturēt šādu iekšēju stāvokli, atslēdzoties no ārējiem traucēkļiem un kontrolējot savu prātu un maņas, patiesi sasniedz atbrīvošanos no materiālās pasaules ierobežojumiem.

5-29

Gudrais, kas Mani pazīst kā visu upurēšanu un askēžu augstāko baudītāju, kā visu planētu un debesu būtņu Visaugsto Kungu, kā visu dzīvo būtņu labvēli un draugu, atbrīvojas no materiālajām ciešanām un sasniedz mieru.

Skaidrojums: Šis pants sniedz gudrības atslēgu, lai sasniegtu iekšējo mieru un harmoniju. Krišna atklāj, ka Dievs ir visu rituālu, askēžu un ziedojumu patiesais baudītājs un visu pasauļu valdnieks. Tas, kurš saprot šo patiesību, var sasniegt garīgo mieru. • Visu ziedošanas un askēžu baudītājs – Krišna skaidro, ka viņš ir tas, kurš pieņem visus ziedojumus un askēzes. Ziedojumi un askēzes, kas veikti Dievam, ir tie, kas rada garīgo attīrīšanos un ved uz mieru. • Visu pasaules valdnieks – Krišna norāda, ka viņš ir Augstākais Kungs, kuram pieder visas pasaules un visas būtnes. Viņš ir visu dzīvības formu un visuma valdnieks. • Visu dzīvo būtņu labvēlis – Krišna ne tikai valda pār pasauli, bet arī ir visu būtņu draugs un labvēlis. Viņš rūpējas par visu dzīvības formu labklājību un vēlas viņu garīgo attīstību. Tas, kurš apzinās Krišnas kā Augstākā Valdnieka un labvēļa lomu, sasniedz iekšējo mieru, jo viņš saprot, ka viss ir atkarīgs no Dieva un ka Dievs vienmēr darbojas cilvēka labā.