4-1

Visu Augstais Kungs sacīja: Es mācīju šo nemainīgo garīgās kalpošanas zinātni Saules dievam, Saules dievs to mācīja cilvēces tēvam, un Manu to mācīja ķēniņam.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna skaidro garīgās disciplīnas mācības senumu un nemainīgumu, uzsverot, ka šī garīgā zināšana nav jauna vai laika gaitā mainīta. Tā ir mūžīga un vienmēr pastāvējusi. Krišna norāda, ka viņš pats šo nemainīgo garīgo disciplīnu sākotnēji nodeva Saules dievam, kas ir Visuma pārvaldnieks un gaismas simbols. Saules dievs tālāk nodeva šīs zināšanas cilvēcei. Tālāk Saules dievs to nodeva cilvēces priekštecim un pirmajam valdniekam, kurš noteica cilvēku sabiedrības dzīves kārtību. Šī mācība tika nodota tālāk ķēniņam, no kura cēlusies valdnieku dinastija. Krišna uzsver, ka garīgās disciplīnas mācība nav kaut kas jauns, bet tā ir mūžīga un nemainīga, nodota paaudžu paaudzēm no dievišķajiem avotiem līdz cilvēcei.

4-2

Šī augstākā zinātne tādējādi tika saņemta caur mācekļu pēctecības ķēdi, un svētie ķēniņi to tā apguva. Bet laika gaitā mācekļu pēctecība tika pārtraukta, un tāpēc šī zinātne, kāda tā ir, šķiet zudusi.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna paskaidro, kā garīgās disciplīnas mācība tika nodota caur skolotāju-mācekļu ķēdi. Agrāk šī mācība tika nodota ķēniņiem-svētajiem, kas bija gan valdnieki, gan garīgie skolotāji. Šie ķēniņi bija atbildīgi par sabiedrības pārvaldīšanu saskaņā ar garīgajiem principiem. Tomēr laika gaitā šī mācība izzuda, jo cilvēki aizmirsa tās vērtību un novirzījās no garīgā ceļa. Mācība, kas agrāk tika praktizēta un saprasta, pamazām pazuda, jo sabiedrība zaudēja savu saikni ar garīgo disciplīnu. Šīs zināšanas tika saglabātas slepenībā un nodotas tālāk tikai izredzētajiem. Šajā pantā Krišna uzrunā Ardžunu kā Parantapa, kas nozīmē ienaidnieku iznīcinātājs. Šī uzruna simbolizē Ardžunas spēku un drosmi, kas ir nepieciešami ne tikai fiziskajā cīņā, bet arī garīgajā cīņā pret iekšējiem ienaidniekiem, piemēram, ignoranci un vēlmēm.

4-3

Šī pati senā zinātne par vienotību ar Visu Augsto, ko Es šodien tev stāstu, jo tu esi Mans godātājs un draugs, tāpēc tu vari saprast šīs zinātnes pārpasaulīgo noslēpumu.

Skaidrojums: Krišna uzsver, ka šī mācība ir īpaši nozīmīga, jo tā ir ne tikai teorētiska zināšana, bet arī garīgās izpratnes atslēga. Tās noslēpums slēpjas spējā saprast un praktizēt garīgo disciplīnu, kas ved uz apgaismību. Ardžuna tiek uzskatīts par cienīgu, jo viņš ir gan draugs, gan uzticīgais sekotājs, kas norāda uz viņa garīgajām spējām un uzticību Krišnam.

4-4

Ardžuna sacīja: Saules dievs ir vecāks par Tevi. Kā lai es saprotu, ka sākumā Tu esi mācījis viņam šo zinātni?

Skaidrojums: Šajā pantā Ardžuna izsaka savu nesapratni par to, kā Krišna varēja mācīt šo seno garīgās disciplīnas mācību Saules dievam, kurš dzīvoja senatnē. Ardžuna apšauba, kā tas ir iespējams, jo viņš zina, ka Krišna ir dzimis vēlākā laikā un ir viņa laikabiedrs.

4-5

Visu Augstais Kungs sacīja: Daudzas, daudzas dzimšanas ir bijušas gan Man, gan tev. Es tās visas varu atcerēties, bet tu nevari, ak, ienaidnieku pieveicēj!

Skaidrojums: Krišna ir mūžīgā dvēsele, kas var brīvi ienākt šajā pasaulē, kad tas ir nepieciešams, un atceras visas savas pagātnes dzimšanas un rīcības. Ardžuna, būdams cilvēks, ir ierobežots savā spējā atcerēties pagātni un savu iepriekšējo dzīvi. Tas norāda uz atšķirību starp parastu cilvēku un Dievišķo Kungu. Ienaidnieku pieveicējs ir epitets, kas norāda uz Ardžunas spēju uzvarēt ienaidniekus kaujas laukā, atgādinot par viņa pienākumu kā karotājam.

4-6

Kaut arī Es esmu nedzimis un Mans pārpasaulīgais ķermenis nekad nenoveco, un kaut arī Es esmu visu dzīvo būtņu Kungs, Es tomēr katrā laikmetā parādos Savā sākotnējā pārpasaulīgajā veidolā.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna skaidro savu dievišķo būtību un spēju ienākt šajā pasaulē, pat paliekot nemainīgs un nedzimis. Lai gan viņš ir mūžīgais Kungs un viņa dvēsele ir neiznīcināma, viņš izvēlas ieiet materiālajā pasaulē, kad tas ir nepieciešams. Krišna ienāk šajā pasaulē nevis no nepieciešamības, bet gan ar savu dievišķo spēku, kas ļauj viņam darboties šeit bez jebkādiem materiāliem ierobežojumiem.

4-7

Kad vien un kur vien reliģiskā prakse panīkst un sāk dominēt bezdievība, ak, Bhāratas pēcteci, tajā laikā Es nonāku lejup pats.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna izskaidro, kāpēc un kad viņš iemiesojas šajā pasaulē. Viņš uzsver, ka, kad taisnīgums, tikumība tiek apdraudēta un netaisnība, ļaunums pieaug, viņš ienāk pasaulē, lai atjaunotu kārtību un aizsargātu taisnību. Taisnīgums norāda uz kosmisko un morālo kārtību, kas nodrošina sabiedrības līdzsvaru, bet netaisnība ir tās pretstats, kas iznīcina šo kārtību. Šis pants uzsver, ka Dievs nepaliek vienaldzīgs, kad sabiedrībā dominē netaisnība un bezdievība, bet viņš aktīvi iejaucas, lai aizsargātu taisnīgos un iznīcinātu ļaunumu.

4-8

Lai atbrīvotu dievbijīgos un iznīcinātu ļaundarus, kā arī lai atjaunotu taisnības principus, Es parādos laikmetu pēc laikmeta.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna paskaidro, ka viņš parādās šajā pasaulē ar trīs galvenajiem mērķiem: aizsargāt taisnīgos, iznīcināt ļaunos un atjaunot taisnību. Viņš uzsver, ka tas notiek katra laikmeta laikā, kad ir nepieciešams atjaunot līdzsvaru pasaulē. Taisnīgums ir dievišķais likums, kas uztur harmoniju un kārtību, un, kad šī kārtība tiek apdraudēta, Krišna nāk, lai atjaunotu šo likumu.

4-9

Tas, kurš zina Manu atnākšanu un darbību pārpasaulīgo dabu, atstājot šo ķermeni, vairs neatgriežas šajā materiālajā pasaulē, bet sasniedz Manu mūžīgo mājvietu, ak, Ardžuna.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna skaidro, ka tas, kurš izprot viņa dievišķo dzimšanu un rīcības, sasniedz atbrīvošanos un vairs netiek saistīts ar pārdzimšanas ciklu. Krišnas dzimšana un rīcības nav līdzīgas parasto cilvēku dzimšanai un rīcībām. Tās ir dievišķas un veiktas ar īpašu mērķi — aizsargāt taisnīgos un atjaunot taisnīgumu. Kad cilvēks patiesi izprot šo dievišķo realitāti, viņš saprot, ka Krišna nav pakļauts materiālajiem likumiem, piemēram, dzimšanai un nāvei. Šāda patiesa izpratne ved cilvēku uz atbrīvošanos no dzimšanas un nāves cikla. Kad cilvēks atstāj savu materiālo ķermeni, viņš vairs neatgriežas šajā pasaulē, bet sasniedz Krišnu, kas nozīmē sasniegt garīgo apgaismību un mūžīgu dzīvi ar Dievu.

4-10

Atbrīvojušies no pieķeršanās, bailēm un dusmām, pilnībā iegrimstot Manī un rodot Manī patvērumu, daudzi jo daudzi, kas agrāk šķīstījušies ar zināšanām par Mani, tādējādi sasniedza pārpasaulīgu mīlestību uz Mani.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna skaidro, kā cilvēki, kuri meklē patvērumu pie viņa un ir atbrīvojušies no pieķeršanās, bailēm un dusmām, spēj sasniegt garīgo pilnību un saplūst ar viņa būtību. Pieķeršanās materiālajām lietām, bailes no zaudējumiem un dusmas, kas rodas no nepiepildītām vēlmēm, ir šķēršļi garīgajai izaugsmei. Cilvēki, kuri spēj pārvarēt šos šķēršļus, kļūst brīvi no materiālās pasaules ietekmes. Turklāt Krišna norāda, ka tie, kuri ir šķīstīti caur zināšanu un askēzi (pašdisciplīnu), spēj sasniegt viņa dievības līmeni. Šī zināšanu un garīgās disciplīnas kombinācija ir ceļš uz garīgo attīrīšanos un apgaismību. Tie, kas seko šim ceļam, galu galā saplūst ar Krišnas būtību, sasniedzot atbrīvošanos. Šī saplūšana nozīmē pilnīgu vienotību ar Dievu.

4-11

Atbilstoši tam, kā cilvēki Man padodas, Es viņus atalgoju. Ikviens visādi seko Manam ceļam, ak, Pārtha.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna norāda, ka viņš atbild uz cilvēku vēlmēm un rīcībām atbilstoši tam, kā viņi vēršas pie viņa. Ja cilvēki meklē garīgu apgaismību, viņi to saņem; ja viņi meklē materiālu veiksmi, viņi arī to iegūst. Krišna uzsver, ka viņš ir universāls un vienmēr klātesošs, un cilvēki ar dažādām motivācijām un pieejām var meklēt viņu. Kā cilvēki vēlas saistīties ar dievišķo, tādā pašā veidā Krišna atbild un piepilda viņu vēlmes. Tas var būt caur mīlestību, uzticību, zināšanām, askēzi, vai pat materiālām vēlmēm — Krišna atbild ikvienam atbilstoši viņa vēlmei. Turklāt Krišna paskaidro, ka visi cilvēki, apzināti vai neapzināti, seko viņa ceļiem. Tas nozīmē, ka neatkarīgi no tā, vai cilvēks tiecas pēc garīgās apgaismības vai materiāla baudījuma, viņš joprojām atrodas dievības radītajā kārtībā un seko ceļam, kas galu galā ved pie dievības izpratnes. Pārtha ir Ardžunas uzrunas vārds, kas nozīmē Prithas dēls (Ardžunas mātes Kunti cits vārds ir Pritha). Ar šo uzrunu Krišna norāda uz tuvu saikni ar Ardžunu un atgādina par viņa cēlo izcelsmi, kā arī viņa lomu kā karotājam un Krišnas sekotājam.

4-12

Cilvēki šajā pasaulē vēlas sekmes auglīgā darbībā, un tāpēc viņi pielūdz debesu būtnes. Protams, cilvēki šajā pasaulē ātri gūst augļus no sev vēlamām darbībām.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna uzsver, ka Dievišķās būtnes nodrošina cilvēkus ar dzīvei nepieciešamajiem resursiem, ja vien tās tiek godinātas ar upuriem un nesavtīgu rīcību. Krišna izskaidro, ka cilvēki, kuri meklē materiālus panākumus un augļus no savām rīcībām, parasti pielūdz dažādas debesu būtnes. Šie cilvēki vēlas ātrus rezultātus savā dzīvē, tādēļ viņi meklē dievišķu palīdzību no dievībām, kas pārvalda dažādas materiālās sfēras. Tas varētu nozīmēt bagātību, veiksmi vai citus materiālus labumus, ko viņi cenšas iegūt ar rīcību (savām rīcībām). Tomēr šeit Krišna uzsver, ka šie ātrie panākumi un materiālie augļi, kurus cilvēki iegūst, ir tikai īslaicīgi un nāk no pasaulīgās rīcības. Šie rezultāti rodas tikai šajā cilvēku pasaulē un ir saistīti ar rīcības ciklu — tie nav saistīti ar garīgo atbrīvošanos vai patieso apziņu par dievišķo. Materiālais ieguvums šeit tiek aprakstīts kā viegli iegūstams, taču tas nav ilgtermiņa risinājums garīgajai izaugsmei.

4-13

Saskaņā ar trim materiālās dabas īpašībām un ar tām saistīto rīcību Es radīju četras cilvēku sabiedrības kārtas. Un, lai gan Es esmu šīs sistēmas radītājs, tev jāzina, ka Es neko nedaru un esmu pārpasaulīgs.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna izskaidro četras sociālās kārtas, kas tiek noteiktas pēc cilvēku dabiskajām īpašībām un rīcībām. Šī sistēma ietver brahmanus (gudrie un priesteri), kšatrijus (karotāji un valdnieki), vaišjus (tirgotāji un zemnieki) un šūdrus (strādnieki un kalpi). Šī sistēma ir veidota tā, lai sabiedrība funkcionētu harmonijā un katrs cilvēks veiktu to darbu, kas atbilst viņa īpašībām un prasmēm. Lai gan Krišna ir šīs sistēmas radītājs, viņš pats ir neiesaistīts un mūžīgs, kas norāda uz viņa dievišķo dabu. Krišna ir pāri visiem materiālajiem likumiem un nepiedalās rīcības procesā, kas attiecas uz cilvēkiem.

4-14

Nav tādas darbības, kas ietekmē Mani, ne arī Es tiecos pēc darbības augļiem. Tas, kurš saprot šo patiesību par Mani, arī netiek iesaistīts darbību sekās.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna izskaidro savu dievišķo dabu, kurā viņš veic rīcības, bet tās viņu neaptraipa un nesasaista. Viņš atklāj, ka viņam nav vēlmes pēc rīcību augļiem vai rezultātiem, jo viņš darbojas nesaistītā veidā. Tas norāda uz bezpersonisko un mūžīgo dabu, kurai nav piesaistes materiālajai pasaulei un tās rīcības saitēm. Krišna norāda, ka ikviens, kurš patiesi izprot viņa spēju veikt rīcības bez pieķeršanās vai vēlmes pēc rezultātiem, var arī atbrīvoties no karmas likuma ietekmes. Cilvēks, kurš praktizē rīcības ar nesaistītu prātu un nesavtīgu nodomu, tāpat kā Krišna, tiek atbrīvots no rīcības sekām. Šis princips ir nesavtīgas rīcības būtība.

4-15

Visi atbrīvotie senatnē rīkojās ar šo izpratni un tādējādi sasniedza atbrīvošanos. Tāpēc, kā to darīja senie, veic savu pienākumu šajā dievišķajā apziņā.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna aicina Ardžunu veikt savus pienākumus un izskaidro, ka senie ļaudis, kas vēlējās atbrīvošanos, veica savas rīcības saskaņā ar taisnības principiem, izprotot nesaistītas rīcības būtību. Krišna norāda, ka rīcību veikšana, saprotot to dziļāko jēgu, ir būtisks ceļš uz garīgo brīvību. Šī mācība ir mūžīga, un tai ir sekojuši senie cilvēki, tādēļ arī Ardžunam jāveic savas rīcības šajā pasaulē, nesaistoties ar to augļiem.

4-16

Pat gudrie nespēj izšķirt, kas ir darbība un kas ir bezdarbība. Tagad Es tev paskaidrošu, kas ir darbība, un, to uzzinot, tu atbrīvosies no visa ļaunuma.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna pievēršas rīcības un nerīcības jēdzieniem, kas ir sarežģīts filozofisks jautājums, pat gudrajiem. Daudzi cilvēki, tostarp mācītie, ir apmulsuši par to, kas patiesībā ir rīcība un kas ir nerīcība, un kā atšķirt abas. Tas norāda uz to, ka rīcības būtība nav tik vienkārši saprotama. Krišna sola izskaidrot šo noslēpumu — kā saprast rīcību, kas neaptraipa un nenoved pie rīcības saitēm. Viņš uzsver, ka, izprotot rīcību un tās pareizo izpildi, cilvēks var atbrīvoties no nelabvēlīgām sekām. Tādējādi šī izpratne ļauj pārvarēt rīcības saites un sasniegt garīgo brīvību.

4-17

Darbības sarežģījumus ir ļoti grūti saprast. Tāpēc cilvēkam labi jāzina, kas ir darbība, kas ir aizliegta darbība un kas ir bezdarbība.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna izskaidro, ka rīcības būtība ir sarežģīta, un tā jāizprot dziļāk. Cilvēkam ir jāizprot trīs galvenie rīcības veidi un to atšķirības, lai varētu apzināti virzīties pa garīgo ceļu. • Pareiza rīcība, kas atbilst taisnība (taisnības likumiem). • Nepareiza rīcība vai rīcība, kas ir pretrunā ar taisnība (likumiem un morāliem principiem). • Nerīcība vai rīcība, kas tiek veikta bez rīcības sekām, jo tā tiek darīta ar nesaistītu prātu (bez pieķeršanās rīcības rezultātiem). rīcības patieso dabu ir grūti saprast, jo pat viena un tā pati rīcība var radīt dažādus rezultātus atkarībā no nodoma un prāta stāvokļa, ar kuru tā tiek veikta. Nepareiza rīcība var radīt ciešanas un attālināt no Dieva, bet pareiza rīcība ved uz garīgu izaugsmi.

4-18

Tas, kurš bezdarbībā saskata darbību un darbībā saskata bezdarbību, ir visgudrākais no ļaudīm un, lai gan veic visdažādākās darbības, atrodas pārpasaulīgā stāvoklī.

Skaidrojums: Krišna māca, ka cilvēkam ir jāredz rīcība nerīcībā un nerīcība rīcībā. Tas nozīmē, ka īsts garīgās disciplīnas praktiķis un gudrais cilvēks izprot, ka pat tad, ja viņš fiziski darbojas šajā pasaulē, viņa prāts un apziņa ir brīva no pieķeršanās rīcības rezultātiem un sekām. Šāds cilvēks var strādāt un būt aktīvs, bet viņa iekšējā stāvoklī nav pieķeršanās rīcībai vai tās augļiem — tā ir nerīcība rīcībā. Tāpat, ir gadījumi, kad cilvēks nedarbojas fiziski, bet viņš domā vai vēlas kaut ko, kas izraisa rīcību. Šādā gadījumā pat viņa bezrīcība var būt rīcība, jo viņa prāts ir pieķēries un iesaistīts rīcības augļu gaidās. Tas nozīmē, ka cilvēks var izjust rīcību pat nedarot fizisku darbu, ja viņš ir pieķēries vēlmēm vai rezultātiem. Gudrais cilvēks spēj izprast šo dziļo rīcības un rīcības jēgu — viņš darbojas ar nesaistītu prātu, un tāpēc viņa rīcības neizraisa rīcības sekas.

4-19

Par cilvēku, kas pilnībā ieguvis zināšanas, uzskata to, kura ikviena cenšanās ir brīva no vēlmes pēc jutekļu apmierināšanas. Gudrie saka, ka šāds darītājs, kura darbības augļus sadedzinājusi pilnīgo zināšanu uguns, ir atsacījies no augļiem.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna runā par cilvēku, kurš ir sasniedzis patiesu apgaismību. Šādam cilvēkam visas viņa rīcības ir brīvas no pieķeršanās un vēlmēm pēc rīcības augļiem. Viņš darbojas, bet viņa rīcība nav vadīta ar vēlmju vai egoistisku motīvu spēku. Šāda cilvēka rīcības ir sadedzinātas zināšanu ugunī, kas nozīmē, ka viņš darbojas ar zināšanām, kas nāk no dievības apziņas un sapratnes par patieso realitāti. Zināšanas šajā kontekstā ir izpratne par taisnību un nesaistītām rīcībām, kurās nav vēlēšanās pēc materiālajiem augļiem. Kad cilvēks saprot, ka visas rīcības ir jāveic nesavtīgi, viņa rīcības saistības tiek iznīcinātas, jo viņš vairs nav saistīts ar rīcības rezultātiem.

4-20

Atsakoties no jebkādas pieķeršanās savu darbību augļiem, vienmēr apmierināts un neatkarīgs, viņš neveic nekādu auglīgu darbību, kaut arī ir iesaistīts visdažādākajās nodarbēs.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna apraksta apgaismotu cilvēku, kurš ir atbrīvojies no pieķeršanās rīcības augļiem. Šāds cilvēks ir pastāvīgi apmierināts, kas nozīmē, ka viņam nav vajadzības meklēt apmierinājumu ārējos objektos vai rīcību rezultātos. Viņš ir neatkarīgs no ārējām lietām, jo viņa apmierinātība nāk no iekšējās garīgās sapratnes un savienības ar dievišķo. Lai gan šis cilvēks turpina darboties šajā pasaulē un veic savus pienākumus, viņš patiesībā neko nedara rīcības nozīmē. Viņš veic rīcības bez pieķeršanās, tāpēc tās neveido rīcības saites un neizraisa turpmākas sekas. Tas nozīmē, ka, lai gan garīgā pilnība ir stāvoklis, kurā cilvēks vairs nav atkarīgs no darbībām, darbība joprojām ir nepieciešama, lai atbalstītu sabiedrību un pasaules labklājību. Šāda darbība ir jāveic nesavtīgi, bez pieķeršanās rezultātam.

4-21

Šāds saprotošs cilvēks darbojas ar pilnīgu prāta un saprāta kontroli, atsakās no jebkādām īpašnieka jūtām pār savu īpašumu un rīkojas tikai tik, cik nepieciešams paša dzīvības uzturēšanai. Darbodamies šādi, viņš netiek ietekmēts ar grēcīgu rīcību sekām.

Skaidrojums: Cilvēks var būt brīvs no rīcības sekām, ja viņš darbojas ar nesaistītu prātu un bez vēlmēm pēc rīcības augļiem. Cilvēks, kurš ir brīvs no vēlmēm, kontrolējis savu prātu un dvēseli, un atsakās no īpašuma (materiālās pieķeršanās), var veikt savas rīcības pasaulē nesaistoties ar tām. rīcības, kuras šāds cilvēks veic, tiek uzskatītas par ķermeniskām rīcībām, kas nepieciešamas ikdienas dzīvei, bet tās neizraisa rīcības sekas. Tas nozīmē, ka viņa rīcības ir brīvas no grēka vai aptraipījuma, jo viņš rīkojas ar nesavtīgu prātu, un viņa rīcības tiek veiktas tikai ķermeniskā līmenī, neizraisot vēlmi vai pieķeršanos. Šī ir svarīga garīgās disciplīnas un garīgās disciplīnas daļa — cilvēkam ir jāspēj veikt rīcības, bet jābūt neatkarīgam no rīcības rezultātiem un mantiskajām saistībām.

4-22

Cilvēks, kas ir apmierināts ar to, kas nāk dabiski, brīvs no divējādībām un skaudības, paliek vienāds gan panākumos, gan neveiksmēs, un netiek sasaistīts ar savām rīcībām.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna izskaidro nesaistītas dzīves principus. Cilvēks, kas dzīvo saskaņā ar taisnību, ir apmierināts ar to, kas nāk dabiski. Viņš nav piesaistīts materiālajām vēlmēm un dzīvo, pieņemot to, kas viņam tiek dots, bez vēlmes pēc vairāk vai neapmierinātības ar mazāk. Šis cilvēks ir brīvs no divējādībām (piemēram, prieka un bēdām, labā un ļaunā), kas bieži valda materiālajā pasaulē. Šāds cilvēks ir arī bez skaudības, kas nozīmē, ka viņš neapskauž citus un nav greizsirdīgs par viņu panākumiem. Viņš ir līdzsvarots gan panākumos, gan neveiksmēs — viņš paliek mierīgs neatkarīgi no ārējiem apstākļiem, jo viņa laime nāk no iekšējā apmierinājuma un garīgās sapratnes, nevis no ārējiem notikumiem. Pat ja viņš veic rīcības, šāds cilvēks netiek sasaistīts ar rīcību. Tas nozīmē, ka viņa rīcības neizraisa rīcības sekas, jo viņš darbojas nesaistīti un bez vēlmes pēc rīcību augļiem.

4-23

Tā cilvēka rīcības, kurš nav pakļauts materiālās dabas īpašībām un ir pilnībā nostiprinājies pārpasaulīgās zināšanās, saplūst pilnībā ar pārpasaulīgo.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna apraksta cilvēku, kurš ir atbrīvojies no pieķeršanās materiālajām lietām un ir brīvs gan garīgi, gan mentāli. Šādam cilvēkam apziņa ir balstīta zināšanās — viņš izprot dzīves augstāko mērķi un darbojas saskaņā ar garīgajām zināšanām, nevis pasaulīgajām vēlmēm. Cilvēks, kurš veic savas rīcības kā ziedošanu vai garīgo disciplīnu, ir brīvs no rīcības sekām. Ziedošana šeit nozīmē nesavtīgu rīcību, kas tiek veltīta augstākam mērķim vai Dievam. Kad šis cilvēks darbojas šādā veidā, viņa rīcības tiek iznīcinātas — tas nozīmē, ka rīcības neatstāj rīcības sekas. Viņa rīcība neizraisa rīcības saistības, jo viņa prāts ir brīvs no pieķeršanās un viņš darbojas ar garīgām zināšanām. Cilvēka atbrīvotā apziņa ļauj viņam veikt rīcības nesaistīti — viņš veic pienākumus, bet bez vēlmes pēc rezultātiem, un tādējādi viņš neiegūst nekādas rīcības sekas. Šī mācība ir mūžīga, un tai ir sekojuši senie cilvēki, tādēļ arī Ardžunam jāveic savas darbības kā kalpošana Dievam.

4-24

Cilvēks, kurš pilnībā iegrimis Dievišķās apziņas apzināšanā, noteikti sasniegs garīgo valstību, pateicoties savam pilnīgajam ieguldījumam garīgajās darbībās, kurās ziedošana ir Dievišķā izpausme un ziedojums ir garīgs.

Skaidrojums: Šis pants apraksta pilnīgas vienotības principu starp ziedojumu, ziedotāju un Dievību. Šeit Dievišķā apziņa tiek saprasts kā visaptveroša Dievišķā realitāte, kas ir klātesoša visos ziedošanas aspektos. Ziedojums pats par sevi ir Dievišķā apziņa, tāpat arī ziedojamais priekšmets ir Dievišķā apziņa, un tas tiek ziedots Dievišķās apziņas ugunī. Šī vienotības apziņa, ka viss ir Dievišķā apziņa, tiek sasniegta, kad ziedotājs darbojas ar prātu, kas ir pilnībā veltīts Dievišķai apziņai. Tas nozīmē, ka, kad cilvēks darbojas ar apziņu, ka visi viņa darbi un ziedojumi ir veltīti Dievībai (Dievišķai apziņai), viņa rīcības kļūst par daļu no garīgās prakses, un viņš nonāk pie Dievišķās apziņas apzināšanās. Tas ir garīgās disciplīnas princips — rīcības kļūst nesavtīgas un tiek veiktas ar Dievišķo apziņu. Šajā pantā Krišna uzsver, ka, ja cilvēks veic visas savas rīcības ar Dievišķo apziņu, viņš sasniedz Absolūto Patiesību un atbrīvojas no rīcības saistībām.

4-25

Daži garīgās disciplīnas praktizētāji veic upurus, godinot Dievības, bet citi veic ziedojumus Dievišķās apziņas ugunī.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna apraksta divus dažādus ziedošanas veidus, kurus praktizē garīgās disciplīnas praktiķi. Ziedojums šeit ir simbols nesavtīgām rīcībām, kas tiek veltītas Dievišķajam vai garīgajai praksei. • Pirmais veids — daži garīgās disciplīnas praktiķi veic ziedošanu Dievišķām būtnēm vai Dievībām. Šie garīgās disciplīnas praktiķi piedāvā savas rīcības vai ziedojumus Dievībām, meklējot garīgo savienību caur šo pielūgsmi. • Otrais veids — citi garīgās disciplīnas praktiķi piedāvā savus ziedojumus Dievišķās apziņas ugunī. Šie garīgās disciplīnas praktiķi redz Dievišķo apziņu kā visu ziedojumu galamērķi un piedāvā savas rīcības Dievības vai augstākās patiesības labad. Šis pants izskaidro dažādas garīgās disciplīnas prakses, kurās rīcības tiek veltītas augstākam mērķim. Gan ziedošana Dievībām, gan ziedošana Dievišķās apziņai ir veidi, kā garīgās disciplīnas praktiķi sasniedz garīgo pilnību, jo visas rīcības tiek veltītas Dievišķajam vai garīgajam ceļam. Neatkarīgi no ziedošanas veida, galvenais ir tas, ka visas rīcības tiek veltītas augstākam mērķim. Šāda nesavtīga rīcība un ziedošana palīdz garīgās disciplīnas praktiķiem attīstīt garīgo apziņu un sasniegt garīgo pilnību.

4-26

Daži, kas vēlas sasniegt prāta un maņu kontroli, ziedo dzirdes un citu maņu darbību iekšējas apceres ugunī, citi ziedo skaņas un citus maņu objektus maņu ugunī.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna apraksta dažādas ziedošanas prakses, kurās garīgās disciplīnas praktiķi piedāvā savu prātu un maņas kā ziedojumu garīgajai disciplīnai. Pastāv divi galvenie ziedošanas veidi: • Pirmais veids — daži garīgās disciplīnas praktiķi piedāvā savas maņas (piemēram, dzirdi, redzi, garšu) savaldīšanas ugunī. Tas nozīmē, ka viņi praktizē sevis kontroli un maņu pārvaldīšanu, lai savaldītu savus impulsus un novērstu uzmanību no ārējiem objektiem. Tas ir veids, kā attīstīt paškontroli un disciplinēt prātu. • Otrais veids — citi garīgās disciplīnas praktiķi piedāvā maņu objektus (piemēram, skaņu, smaržu, garšu) maņu ugunī. Tas nozīmē, ka viņi piedāvā savas uztveres pieredzes garīgajam ceļam, neļaujot šiem maņu objektiem ietekmēt viņu prātu. Šie garīgās disciplīnas praktiķi apzināti kontrolē savu attieksmi pret maņu objektiem, neļaujot šīm pieredzēm novirzīt viņus no garīgā mērķa. Abi veidi norāda uz paškontroles un apzinātas dzīves nozīmi garīgajā praksē. Maņu kontrole un prāta disciplīna palīdz garīgās disciplīnas praktiķim sasniegt garīgo līdzsvaru un izvairīties no pieķeršanās pasaulīgajām baudām.

4-27

Tie, kas vēlas sasniegt pašrealizāciju, ziedo visas maņu un dzīvības elpas darbības prāta savaldīšanas ugunī, ko iekvēlina zināšanas.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna apraksta, kā garīgās disciplīnas praktiķi praktizē sevis savaldīšanu un paškontroli ar zināšanu gaismu kā ceļvedi. Garīgās disciplīnas praktiķiem ir divu veidu rīcības, kuras viņi piedāvā kā ziedojumu: • Maņu rīcības — visas rīcības, ko cilvēks veic ar savām maņām, piemēram, dzirdi, redzi, tausti un citas, tiek kontrolētas un piedāvātas kā ziedojums, neļaujot maņām novirzīties uz ārējiem objektiem. • Dzīvības spēka rīcības — dzīvības spēks ir elpa un citas ķermeņa enerģijas, kas kontrolē cilvēka dzīvotspēju. Garīgās disciplīnas praktiķiem ir jāiemācās arī kontrolēt un piedāvāt šīs spējas kā ziedojumu savaldīšanas ugunī. Ziedojums tiek veikts savaldīšanas un garīgās disciplīnas ugunī, kas simbolizē garīgās disciplīnas praksi un paškontroli. Šī prakse ir apgaismota ar zināšanu gaismu, kas norāda uz garīgo apzināšanos un izpratni par sevi un pasauli. Zināšanas ir tas, kas palīdz garīgās disciplīnas praktiķim saprast savu rīcību patieso nozīmi un atbrīvoties no pieķeršanās maņu objektiem. Šī ziedojuma mērķis ir attīrīt prātu un kontrolēt maņas, lai sasniegtu garīgo līdzsvaru un izpratni par dzīves mērķi. Zināšanu gaisma ir kā ceļvedis, kas palīdz garīgās disciplīnas praktiķim nepakļauties pasaulīgajām baudām un novirzīt uzmanību uz garīgo ceļu. Ardžunam jāveic savas darbības kā kalpošana Dievam.

4-28

Citi veic ziedojumus, atsakoties no saviem īpašumiem, citi, veicot skarbas askēzes, citi, praktizējot astoņpakāpju Dievišķā spēka sistēmu, un vēl citi, mācoties Vēdas, lai iegūtu pārpasaulīgas zināšanas.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna apraksta dažādus ziedošanas veidus, ko praktizē garīgās disciplīnas praktiķi un askēti, katrs izvēloties savu ceļu, kā piedāvāt savu dzīvi un rīcības Dievībai vai garīgajai attīstībai. Šie ziedojumi var būt materiāli, fiziski, garīgi vai intelektuāli, atkarībā no cilvēka rakstura un prakses veida. Ziedojumi tiek veikti ar stingru apņemšanos un garīgo disciplīnu. • Mantas ziedojums — cilvēki ziedo savus materiālos īpašumus vai bagātības, lai palīdzētu citiem vai veicinātu garīgus mērķus. Šāda veida ziedojums palīdz tiem, kuri ir atkarīgi no ārējām lietām, lai piedāvātu savu devumu garīgajam ceļam. • Askēzes ziedojums — cilvēki ziedo caur fizisko askēzi vai disciplīnu, ierobežojot savas vēlmes un dzīvojot stingri saskaņā ar garīgajiem principiem. Tas prasa lielu apņēmību un gribas spēku, lai kontrolētu savas maņas un instinktus. • Garīgās disciplīnas ziedojums — daži praktizē garīgo disciplīnu un apceri, lai sasniegtu garīgu savienību ar dievišķo. Tas ir ceļš uz apziņas paplašināšanu un iekšējās harmonijas sasniegšanu. • Ziedojums ar zināšanām un pašizpēti — daži ziedo savu laiku un enerģiju svēto rakstu izpētei, zināšanu iegūšanai un mācību dalīšanai ar citiem. Tas prasa inteliģenci un iekšējo apņēmību, lai pilnībā apzinātos un saprastu garīgās mācības. Cilvēki, kas piedalās šajos ziedojumos, ir tie, kuri stingri pilda savus solījumus, un viņi centīgi darbojas, lai sasniegtu garīgo pilnību. Krišna izskaidro, ka pastāv dažādi veidi, kā cilvēks var piedāvāt savu dzīvi un rīcību, atkarībā no savas spējas un apņemšanās.

4-29

Vēl citi, kas tiecas apvaldīt elpu, lai ieietu transā, ziedo izelpu ieelpā un ieelpu izelpā, un beigās, pilnībā apturot elpošanu, paliek transā. Citi, ierobežojot ēšanu, ziedo izelpu izelpā.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna runā par elpošanas kontroles disciplīnu, kas ir svarīga daļa no garīgās disciplīnas prakses. Elpa tiek uzskatīta par dzīvības spēku, un tās kontrole ir būtisks garīgās disciplīnas veids. • Daži piedāvā izelpu ieelpā un ieelpu izelpā — tas norāda uz elpošanas plūsmas kontroli, kur garīgās disciplīnas praktiķi apvieno un līdzsvaro ieelpu un izelpu. Tas ir simbols elpošanas disciplīnai, kas palīdz harmonizēt ķermeni un prātu. • Citi savalda ieelpu un izelpu — šis pants attiecas uz garīgās disciplīnas praktiķiem, kur viņi savalda ieelpu un izelpu, koncentrējoties uz elpošanas kontroli. Tas ir svarīgs garīgās disciplīnas aspekts, kas palīdz kontrolēt dzīvības enerģiju un sasniegt iekšēju līdzsvaru. Elpas kontrole ir viena no garīgās disciplīnas disciplīnām, kur garīgās disciplīnas praktiķi savalda savu elpošanu, kas palīdz viņiem kontrolēt prātu un emocijas. Elpas kontrole ir cieši saistīta ar prāta kontroli, jo ieelpas un izelpas līdzsvarošana palīdz garīgās disciplīnas praktiķiem saglabāt iekšējo mieru un garīgo disciplīnu.

4-30

Visi šie, kas zina upurēšanas jēgu, iegūst atbrīvošanos no karmas, un, baudījuši upurēšanas augļu nemirstības dzērienu, viņi dodas uz mūžīgo Dievišķo mājvietu.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna uzsver upurēšanas svarīgumu un to, kā tā palīdz cilvēkam attīrīties un sasniegt augstāko garīgo mērķi: • Upurēšanas zinātāji: tie, kas saprot upurēšanas būtību un nozīmi, tiek raksturoti kā cilvēki, kas zina, kā upurēšana darbojas garīgajā dzīvē. Upurēšana šeit var tikt saprasta plašākā nozīmē, kā nesavtīga rīcība vai veltīšanās augstākam mērķim. • Attīrīšanās no grēkiem caur upurēšanu: šie cilvēki caur savu apzināto un nesavtīgo rīcību attīrās no savām negatīvajām īpašībām, grēkiem un rīcības. Upurēšana simbolizē tīru rīcību, kas novērš egoismu un tieksmi pēc materiāliem labumiem. • Baudīšana no upurēšanas atlikumiem: tie, kas piedalās upurēšanā, bauda svētību, kas ir upurēšanas rezultāts. Šī svētība simbolizē nemirstību un garīgo piepildījumu, kas nāk no nesavtīgām rīcībām. Tas, kurš kalpo bez vēlmes pēc atlīdzības, piedzīvo iekšēju mieru un garīgo apziņu. • Sasniedz mūžīgo Dievišķo apziņu: tie, kas piedalās šādā svētīgā upurēšanas procesā un bauda tā augļus, galu galā sasniedz Dievišķo apziņu – augstāko realitāti, mūžīgo un nemainīgo garīgo stāvokli. Dievišķā apziņa ir garīgās apziņas augstākā forma, kas pārsniedz materiālo pasauli.

4-31

Ak, labākais no Kuru dinastijas, bez upurēšanas nekad nav iespējams laimīgi dzīvot šajā planētas sistēmā vai šajā dzīvē, kur nu vēl nākamajā?

Skaidrojums: Tiem, kas neziedo vai nepiedalās ziedošanas procesā, nav vietas ne šajā pasaulē, ne nākamajā. Ziedošana ir ne tikai ārējs process, bet arī garīga disciplīna, kas ļauj cilvēkam attīrīt sevi un virzīties uz garīgo pilnību. Ziedošana ir sevis veltīšana Dievam. Ja cilvēks nepiedalās ziedošanas procesā, viņam nav pieejami ne materiālie ieguvumi šajā pasaulē, ne garīgie labumi nākamajā dzīvē. Šajā pantā Krišna uzrunā Ardžunu kā Kurus dzimtas labāko, lai uzsvērtu, ka ziedošana ir būtiska ne tikai šajā dzīvē, bet arī pēc nāves.

4-32

Visus šos dažādos upurēšanas veidus apstiprina Vēdas, un visi tie ir radušies no dažādām darbībām. Zinot tos tādus, tu tiksi atbrīvots.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna skaidro, ka dažādi ziedojumu veidi, kurus viņš aprakstījis iepriekšējos pantos, ir izpausti caur Dievišķo apziņu un atrodami Vēdās — svētajos rakstos, kas nosaka dažādus ziedošanas veidus un ceremonijas. Šie ziedojumi ir radušies no rīcībām, kas nozīmē, ka ziedojumi ir daļa no rīcības rīcības, kas palīdz cilvēkam attīstīt garīgo apziņu un sasniegt brīvību no rīcības saistībām. Šis pants uzsver, ka ziedojumi ir ne tikai ārējie rituāli, bet arī daļa no cilvēka rīcības un pienākumiem. Tie ir veids, kā harmonizēt savas rīcības ar Dievišķo apziņu un garīgajām vērtībām. Saprotot, ka visi ziedojumi ir rīcības izpausme, cilvēks var atbrīvoties no rīcības saitēm un sasniegt garīgo brīvību. Kad cilvēks apzinās, ka visas rīcības ir veids, kā piedalīties ziedošanā, viņš pārtrauc pieķeršanos materiālajām lietām un atbrīvojas no rīcības. Tas nozīmē, ka nesavtīgas rīcības (ziedojumi) ļauj cilvēkam dzīvot brīvi un sasniegt garīgo atbrīvošanos.

4-33

Ak, ienaidnieku pārvarētāj, ziedojums, kas tiek veikts ar zināšanām, ir labāks par vienkāršu materiālu īpašumu ziedošanu. Galu galā, ak, Pārtha, jebkura upura darbība pilnībā piepildās pārpasaulīgās zināšanās.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna norāda uz garīgās zināšanas pārākumu pār materiālajiem ziedojumiem. Lai gan materiālie ziedojumi (piemēram, manta, nauda vai īpašumi) ir svarīgi, patiesa garīgā zināšana ir vērtīgāka par jebkādiem materiāliem ziedojumiem. Zināšanu ziedojums ir izglītības un izpratnes attīstība par dzīves patieso mērķi un taisnības principiem. Krišna norāda, ka visas rīcības, pat materiālie ziedojumi, galu galā tiek piepildītas ar zināšanām. Tas nozīmē, ka garīgās zināšanas ir tās, kas piešķir rīcībām un ziedojumiem patieso nozīmi un virza cilvēku uz atbrīvošanos no rīcības saitēm. Tāpēc cilvēkam ir jākoncentrējas uz zināšanu attīstīšanu un jāveic ziedojumi garīgajā izpratnē, jo tie palīdzēs izprast rīcības un rīcības būtību un novērsīs pieķeršanos materiālajai pasaulei. Šajā pantā Krišna divreiz uzrunā Ardžunu ar vārdiem Parantapa (iekarotājs) un Pārtha (Kunti dēls). Uzrunājot viņu kā Parantapa, Krišna norāda uz Ardžunas spēju uzveikt ne tikai ārējos ienaidniekus, bet arī iekšējos — neziņu un egoismu. Uzruna Pārtha atgādina viņam par dižciltīgo dzimtu, kurā viņš ir piedzimis, un mudina izprast, ka viņam ir jāizkopj garīgās zināšanas, nevis tikai jāveic materiālie ziedojumi.

4-34

Izproti to, pieejot pie skolotāja ar pazemību, uzdodot jautājumus un kalpojot. Gudrie, kas ir patiesības redzētāji, sniegs tev zināšanas.

Skaidrojums: Šis pants māca, ka patiesas zināšanas var iegūt caur pazemību, aktīvu jautājumu uzdošanu un kalpošanu skolotājam. Krišna uzsver, ka, lai sasniegtu garīgo izpratni, skolēnam ir jābūt gatavam mācīties no gudra skolotāja, kas ir redzējis patiesību. Zināšanas nav tikai teorija, bet arī praktiska pieredze, ko var iegūt caur disciplīnu un kalpošanu. Gudrie skolotāji ir tie, kas palīdz skolēnam sasniegt patieso izpratni un garīgo atbrīvošanos.

4-35

Iegūstot patiesas zināšanas no sevis apzinājušās dvēseles, tu vairs nekad nepadosies šādiem maldiem, jo ar šīm zināšanām tu redzēsi, ka visas dzīvās būtnes nav nekas cits kā daļa no Manis – ka tās ir Manī.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna norāda uz garīgo zināšanu spēku. Kad cilvēks iegūst patiesas garīgās zināšanas, viņš vairs nenonāk maldos. Maldus šeit nozīmē neziņu, kas saistīta ar sevis uztveri kā atdalītu no citiem un no Dievišķā. Garīgās zināšanas ļauj cilvēkam saprast, ka visi dzīvie radījumi ir savstarpēji saistīti. Šīs zināšanas atklāj, ka viss, kas pastāv, atrodas gan cilvēka paša būtībā, gan Dievā (Krišnā). Šī vienotība starp indivīdu un Dievišķo ir galvenais secinājums, ko cilvēks iegūst, apgūstot garīgās zināšanas. Kad cilvēks saprot, ka viss ir saistīts ar Dievišķo, viņš atbrīvojas no sevis un citu dualitātes un saprot, ka visa dzīve un viss pastāvošais ir daļa no vienotās dievišķās apziņas. Šīs zināšanas palīdz atbrīvoties no maldiem un redzēt vienotību starp visām dzīvēm un Dievu. Šajā pantā Krišna uzrunā Ardžunu kā Pāndavu — norādot uz viņa piederību Pāndavu dinastijai, kas simbolizē spēku un taisnīgumu.

4-36

Pat ja tu esi vissmagākais grēcinieks starp visiem grēciniekiem, tu, izmantojot zināšanu kuģi, varēsi pārcelties pāri visiem saviem grēkiem.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna uzsver, ka garīgās zināšanas ir ārkārtīgi spēcīgs līdzeklis, kas spēj attīrīt cilvēku no visiem grēkiem, neatkarīgi no tā, cik smagi tie ir bijuši. Viņš norāda, ka pat tad, ja cilvēks ir vissmagākais grēcinieks starp visiem, viņš var tikt attīrīts, ja viņš izmanto zināšanu kuģi. Zināšanu kuģis šeit tiek izmantots kā metafora, kas norāda uz garīgo zināšanu spēju palīdzēt cilvēkam pārvietoties pāri grēkiem un netaisnībai. Šīs zināšanas dod spēku pārvarēt iepriekšējās kļūdas un atbrīvoties no rīcības sekām. Tas norāda, ka garīgās zināšanas ir ne tikai teorētiskas, bet arī praktiskas, sniedzot cilvēkam iespēju transformēties un atjaunoties. Cilvēks, kurš izmanto zināšanu spēku, spēj attīrīties un pārvarēt savus grēkus. Krišna mudina Ardžunu saprast, ka neatkarīgi no pagātnes kļūdām, patiesas garīgās zināšanas palīdzēs viņam pārcelties pāri šiem grēkiem un virzīties uz garīgo atbrīvošanos.

4-37

Tāpat kā liesmojoša uguns pārvērš malku pelnos, ak, Ardžuna, tā arī zināšanu uguns sadedzina visas rīcības līdz pelniem.

Skaidrojums: Šis pants māca, ka garīgās zināšanas darbojas kā spēcīga uguns, kas spēj sadedzināt visas rīcības rīcības un atbrīvot cilvēku no pasaulīgās saistības. Krišna uzsver, ka patiesās zināšanas ir spēcīgs attīrīšanās līdzeklis, kas pārvērš rīcības rīcības līdz pelniem, atstājot cilvēku brīvu no rīcības un gatavu garīgai izaugsmei. Zināšanas ne tikai palīdz izprast dzīves patieso jēgu, bet arī atbrīvo no pagātnes rīcības un ved uz garīgo atbrīvošanos.

4-38

Patiesi, šajā pasaulē nav nekā tik cildena un tīra kā pārpasaulīgas zināšanas. Šīs zināšanas ir visu garīgo prakšu auglis, un tas, kurš sasniedzis pilnību ticības kalpošanā, pēc kāda laika bauda šīs zināšanas sevī.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna izceļ zināšanu vērtību un svētīgumu, uzsverot, ka zināšanas ir visaugstākais šķīstītājs. Tās ir svarīgākas par jebko citu šajā pasaulē, jo tās attīra cilvēka prātu un dvēseli, palīdzot viņam saprast savu patieso būtību un Dievišķo apziņu. Garīgās zināšanas ir tās, kas cilvēkam palīdz pārvarēt neziņu, maldus un rīcības sekas. Šīs zināšanas ved uz iekšēju brīvību un garīgu izpratni. Tāpēc zināšanas tiek uzskatītas par augstāko attīrīšanās veidu, salīdzinot ar jebkuru citu rituālu vai rīcību. Cilvēks, kas ir pilnveidojies garīgajā disciplīnā, tas ir, kas ir disciplinēti praktizējis garīgo disciplīnu un paškontroli, galu galā ar laiku iegūst šīs garīgās zināšanas. Krišna uzsver, ka šīs zināšanas cilvēks atrod sevī — tās nenāk no ārpuses, bet ir jāatrod un jāapzinās, pateicoties garīgās disciplīnas praksei un iekšējam ceļojumam.

4-39

Ticīgs cilvēks, kas veltījis sevi pārpasaulīgu zināšanu iegūšanai un kas savaldījis savas maņas, ir cienīgs iegūt šādas zināšanas, un, ieguvis tās, viņš ātri sasniedz augstāko garīgo mieru.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna norāda uz trim svarīgiem nosacījumiem, lai cilvēks varētu iegūt garīgās zināšanas un sasniegt augstāko mieru: • Ticība — tā ir būtiska sastāvdaļa garīgajā ceļā. Cilvēkam jābūt ticībai ne tikai uz Dievišķo, bet arī uz zināšanu ceļu un skolotāju, kas māca šīs zināšanas. Ticība ļauj cilvēkam turpināt garīgo ceļu, pat tad, kad rodas šķēršļi vai grūtības. • Pašaizliedzība un veltīšanās — cilvēkam ir jābūt pilnībā veltītam garīgajām zināšanām. Tas nozīmē, ka viņam jāvelta sevi praktizēšanai un izzināšanai, lai iegūtu patiesu izpratni un garīgo apziņu. • Maņu kontrole — lai cilvēks varētu iegūt zināšanas, viņam ir jāspēj kontrolēt savas maņas un emocijas. Maņu kontrole ļauj prātam kļūt stabilam un mierīgam, kas nepieciešams, lai pilnībā apgūtu garīgās zināšanas. Kad cilvēks ar ticību un veltīšanos praktizē garīgās mācības un kontrolē savas maņas, viņš iegūst garīgās zināšanas. Šīs zināšanas palīdz cilvēkam sasniegt augstāko mieru, kas ir stāvoklis, kurā cilvēks ir brīvs no nemiera, ciešanām un ilūzijām. Augstākais miers ir rezultāts, kas nāk ar garīgo izpratni un zināšanu iegūšanu.

4-40

Bet nezinošie un neticīgie, kas apšauba atklātos rakstus, neapzinās Dievu, bet gan krīt. Šaubu pilnai dvēselei nav laimes ne šajā pasaulē, ne nākamajā.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna apraksta trīs svarīgus šķēršļus garīgās izaugsmes ceļā: neziņa, ticības trūkums un šaubas. Viņš skaidro, ka cilvēks, kurš nespēj pārvarēt šīs šķēršļu barjeras, iet bojā gan garīgi, gan emocionāli, jo viņam nav laimes ne šajā pasaulē, ne nākamajā. • Neziņa — cilvēks, kas nezina patiesību vai garīgās zināšanas, ir pazaudējies un nespēj virzīties uz priekšu garīgajā ceļā. Neziņa ir lielākais trūkums, kas traucē izprast dzīves patieso būtību. • Ticības trūkums — pat ja cilvēkam ir zināšanas, ticības trūkums noved pie nespējas praktizēt tās. Ticība ir nepieciešama, lai cilvēks varētu pilnībā veltīties garīgajam ceļam un uzticēties skolotāja un zināšanu vadībai. • Šaubas — cilvēks, kas ir pilns šaubu, nevar sasniegt iekšējo mieru. Šaubas grauj garīgo praksi un rada neskaidrību par cilvēka mērķiem. Šaubīgs prāts neļauj koncentrēties uz garīgo attīstību un neļauj cilvēkam sasniegt brīvību no ciešanām. Tas nozīmē, ka pat maza apņēmība un neliels progress garīgajā ceļā nes milzīgu labumu. Šis ceļš ir drošs un bez zaudējumiem, jo pat neliela piepūle nes garīgus augļus. Šis pants uzsver, ka cilvēkam ar šaubu pilnu prātu nav laimes ne šajā pasaulē, ne nākamajā. Krišna skaidro, ka ticība, zināšanas un pārliecība ir nepieciešami, lai sasniegtu iekšējo mieru un garīgo izaugsmi. Ja šie priekšnoteikumi nav izpildīti, cilvēks dzīvo nemierā, gan šajā dzīvē, gan pēc tās.

4-41

Tas, kurš darbojas ar uzticību, atsakoties no darbības augļiem, kura šaubas ir iznīcinājusi pārpasaulīga zināšana un kurš ir stingri nostiprinājies savā patībā, ak, bagātību iekarotāj, vairs nav saistīts ar darbību.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna izskaidro, ka cilvēks, kurš ir sasniedzis pašapzinību caur garīgo disciplīnu un iznīcinājis savas šaubas ar zināšanām, vairs nav saistīts ar rīcības rīcībām. Tas nozīmē, ka šāds cilvēks dzīvo brīvi no rīcības un vairs netiek sasaistīts ar rīcības sekām.

4-42

Tāpēc ar zināšanu zobenu, kas ir tavā sirdī, pārroc pušu šaubas, kas radušās no neziņas. Bruņojies ar garīgo disciplīnu, celies un cīnies, ak, Bhārata!

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna mudina Ardžunu izmantot zināšanas kā ieroci pret šaubām, kas radušās no neziņas un atrodas viņa sirdī. Šaubas un neziņa ir lielākie šķēršļi garīgās izpratnes ceļā, un tās ir jānovērš, lai cilvēks varētu pilnībā apgūt garīgās zināšanas.