17-1

Ardžuna jautāja: Ak, Krišna, kāds ir stāvoklis tiem, kas neievēro svēto rakstu principus, bet pielūdz atbilstoši savai iedomai? Vai viņi atrodas labestībā, kaislībā vai neziņā?

Skaidrojums: Šajā pantā Ardžuna uzdod jautājumu Krišnam par to cilvēku stāvokli, kuri neveic pielūgsmi saskaņā ar svēto rakstu principiem, bet gan atbilstoši savām iedomām un ticībai. Viņš vēlas noskaidrot, vai šāda rīcība atbilst labestības, kaislības vai neziņas īpašībai, tādējādi atklājot šīs rīcības garīgo vērtību.

17-2

Visu Augstais Kungs atbildēja: Atbilstoši īpašībām, kas ietekmē iemiesotās dvēseles dabu, ticību var iedalīt trīs veidos – labestībā, kaislībā un neziņā. Tagad uzklausi par to.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna atbild, ka iemiesotās dvēseles ticība var būt trīs veidu atkarībā no tā, kādas materiālās dabas īpašības to ietekmē – labestība, kaislība vai neziņa. Viņš aicina Ardžunu uzklausīt sīkāku skaidrojumu par to, kā šīs īpašības ietekmē cilvēka ticību un garīgo stāvokli.

17-3

Ak, Bhāratas pēcteci, katra cilvēka ticība atbilst viņa būtībai, ko ietekmē materiālās īpašības. Tiek teikts, ka cilvēks sastāv no savas ticības, un, kāda ir viņa ticība, tāds ir viņš pats.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna paskaidro, ka katra cilvēka ticība ir tieši saistīta ar viņa būtību, ko veido un ietekmē materiālās dabas īpašības. Cilvēka ticība atspoguļo viņa iekšējo stāvokli, un var teikt, ka cilvēks ir tas, kam viņš tic, un šī ticība nosaka viņa rīcību un garīgo ceļu.

17-4

Cilvēki, kas atrodas labestības īpašībā, pielūdz dievus; tie, kas atrodas kaislības īpašībā, pielūdz dēmonus, bet tie, kas atrodas neziņas īpašībā, pielūdz garus un spokus.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna skaidro, kā dažādu materiālās dabas īpašību ietekmē cilvēki izvēlas atšķirīgus pielūgsmes objektus. Tie, kas atrodas labestības īpašībā, vēršas pie dieviem, jo viņu apziņa ir tīra un tiecas uz garīgumu; tie, kas atrodas kaislības īpašībā, pielūdz dēmonus, jo viņus vada vēlme pēc varas un materiālām baudām; savukārt tie, kas atrodas neziņas īpašībā, pielūdz garus un spokus, jo viņu apziņa ir aptumšota un viņi nespēj saskatīt augstāku patiesību.

17-5

Tie, kas veic smagas askēzes, kuras nav aprakstītas svētajos rakstos, un dara to lepnības, egoisma, iekāres un pieķeršanās vadīti.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna sāk aprakstīt cilvēkus, kas veic askēzes nepareizu motīvu vadīti. Viņi veic smagas askēzes, kas nav saskaņā ar svēto rakstu norādījumiem, un to dara lepnības, egoisma, iekāres un pieķeršanās vadīti, un šāda rīcība nav garīga, bet gan balstīta uz nepareizu izpratni un materiālām vēlmēm.

17-6

Tie, kas ir nesaprātīgi un moka materiālos elementus, no kuriem sastāv ķermenis, un Augstāko Dvēseli, kas mājo ķermenī, tiek uzskatīti par dēmoniem.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna turpina aprakstu par tiem, kas veic nepareizas askēzes, norādot, ka šādi cilvēki rīkojas nesaprātīgi un nodara pāri gan sava ķermeņa materiālajiem elementiem, gan Augstākajai Dvēselei, kas mājo ķermenī. Šāda rīcība tiek pielīdzināta dēmoniskai rīcībai, jo tā ir pretrunā ar garīgajiem principiem un nodara pāri sev un Dievišķajam.

17-7

Pat ēdiens, ko katrs dod priekšroku, ir trīs veidu, atbilstoši trim materiālās dabas īpašībām. Tas pats attiecas uz upurēšanu, askēzi un labdarību. Tagad uzklausi par atšķirībām starp tiem.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna paskaidro, ka pat ēdiena izvēle ir atkarīga no trim materiālās dabas īpašībām – labestības, kaislības un neziņas. Tāpat arī upurēšana, askēze un labdarība atšķiras atkarībā no tā, kādas īpašības ietekmē šīs darbības, un Krišna aicina Ardžunu uzklausīt sīkāku skaidrojumu par šīm atšķirībām.

17-8

Ēdiens, kas ir patīkams tiem, kas atrodas labestības īpašībā, pagarina mūžu, attīra būtību, dod spēku, veselību, laimi un apmierinājumu. Šāds ēdiens ir sulīgs, trekns, veselīgs un patīkams sirdij.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna apraksta ēdienu, kas ir patīkams un piemērots tiem, kas atrodas labestības īpašības ietekmē. Šāds ēdiens pagarina mūžu, attīra cilvēka būtību, dod spēku, uzlabo veselību, kā arī sniedz laimes un apmierinājuma sajūtu. Tas ir sulīgs, trekns, veselīgs un patīkams sirdij, t.i., rada pozitīvas sajūtas un emocijas.

17-9

Pārāk rūgts, pārāk skābs, sāļš, karsts, ass, sauss un dedzinošs ēdiens ir patīkams tiem, kas atrodas kaislības īpašībā. Šāds ēdiens rada ciešanas, bēdas un slimības.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna apraksta ēdienu, kas ir patīkams tiem, kas atrodas kaislības īpašības ietekmē. Šāds ēdiens ir pārāk rūgts, pārāk skābs, sāļš, karsts, ass, sauss un dedzinošs, un tas rada ciešanas, bēdas un slimības, jo ir pārāk intensīvs un kairinošs, atspoguļojot kaislības īpašības destruktīvo dabu.

17-10

Ēdiens, kas pagatavots vairāk nekā trīs stundas pirms ēšanas, ēdiens, kas ir bezgaršīgs, kas sāk bojāties un smirdēt, ēdiens, kas sastāv no pārpalikumiem un nešķīstām lietām, ir patīkams tiem, kas atrodas tumsības un neziņas īpašībā.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna apraksta ēdienu, kas ir patīkams tiem, kas atrodas neziņas un tumsības īpašības ietekmē. Šāds ēdiens ir pagatavots sen pirms ēšanas, ir bezgaršīgs, sācis bojāties, smird, sastāv no pārpalikumiem un nešķīstām lietām, un tas atspoguļo neziņas īpašības ietekmi uz cilvēka izvēlēm un norāda uz garīgu un fizisku degradāciju.

17-11

No visiem upurējumiem tas, kas tiek veikts saskaņā ar svēto rakstu norādījumiem, pienākuma pēc, un ko veic tie, kas nevēlas nekādu atlīdzību, atbilst labestības īpašībai.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna raksturo labestības īpašībai atbilstošu upurēšanu. Šāda upurēšana tiek veikta pienākuma pēc, saskaņā ar svēto rakstu norādījumiem, un to veic cilvēki, kas nevēlas nekādu atlīdzību vai personīgu labumu, un šī rīcība ir nesavtīga un vērsta uz garīgu pienākumu izpildi.

17-12

Bet upurējumu, kas tiek veikts, lai iegūtu kādu materiālu labumu vai iedomības dēļ, ak, labākais no Bhāratas, zini, tas atbilst kaislības īpašībai.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna skaidro, ka upurējums, kas tiek veikts ar mērķi iegūt kādu materiālu labumu vai iedomības dēļ, atbilst kaislības īpašībai. Šāda veida upurēšana nav patiesi garīga, jo tā ir vērsta uz ārēju labumu un personīgā ego apmierināšanu.

17-13

Jebkura upurēšana, kas tiek veikta, neņemot vērā svēto rakstu norādījumus, nedeva garīgu baudījumu, bez ticības, atbilst neziņas īpašībai.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna raksturo neziņas īpašībai atbilstošu upurēšanu. Šāda upurēšana tiek veikta, neievērojot svēto rakstu norādījumus, tā nesniedz nekādu garīgu baudījumu, tā ir bez ticības un atbilst neziņas īpašībai, un šī rīcība ir pretrunā ar garīgajiem principiem un neatbilst patiesai upurēšanas būtībai.

17-14

Ķermeniskā askēze ir godināt Visu Augsto Kungu, garīgos skolotājus, vecākus, tādus cilvēkus, kas ir kļuvuši tīri, godīgi, ievēro garīgo atturību un ir nevardarbīgi.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna sāk skaidrot, kas ir ķermeniskā askēze. Tā ietver sevī cieņas izrādīšanu Visu Augstajam Kungam, garīgajiem skolotājiem, vecākiem un vecākiem cilvēkiem, kā arī tīrības, godīguma, garīgās atturības un nevardarbības ievērošanu, un šīs darbības palīdz disciplinēt ķermeni un sagatavot to garīgajai praksei.

17-15

Runas askēze nozīmē teikt vārdus, kas ir patiesi, patīkami, labvēlīgi un citus neuztrauc, kā arī regulāri skaitīt Vēdu tekstus.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna skaidro, kas ir runas askēze. Tā nozīmē runāt patiesus, patīkamus, labvēlīgus vārdus, kas neuztrauc un neaizskar citus, un runas askēze ietver arī regulāru Vēdu tekstu skaitīšanu, kas palīdz attīrīt prātu un piepildīt to ar garīgām zināšanām.

17-16

Un apmierinātība, vienkāršība, nopietnība, paškontrole un savas esamības šķīstīšana ir prāta askēzes.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna apraksta prāta askēzi. Tā ietver sevī apmierinātību ar to, kas ir, vienkāršību, nopietnību, paškontroli un savas esamības šķīstīšanu, atbrīvojoties no negatīvām domām un emocijām, un ka prāta askēze palīdz nomierināt prātu un sagatavot to dziļākai garīgai praksei.

17-17

Šī trīskāršā askēze, ko ar pārpasaulīgu ticību veic cilvēki, kas necer uz materiālu labumu, bet darbojas vienīgi Augstākā dēļ, tiek saukta par askēzi labestības īpašībā.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna skaidro, ka trīskāršā askēze (ķermeniskā, runas un prāta), ko ar pārpasaulīgu ticību veic cilvēki, kas necer uz materiālu labumu, bet darbojas vienīgi Augstākā dēļ, atbilst labestības īpašībai. Šī askēze ir vērsta uz garīgu pilnveidošanos un kalpošanu Dievam, nevis uz personīgu labumu.

17-18

Lepnības dēļ veiktā askēze, lai iegūtu cieņu, godu un pielūgsmi, tiek saukta par kaislības askēzi. Tā nav ne noturīga, ne īsta.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna raksturo kaislības īpašībai atbilstošu askēzi. Šāda askēze tiek veikta lepnības dēļ, lai iegūtu cieņu, godu un pielūgsmi no citiem, un tā nav ne noturīga, ne īsta, jo tās pamatā nav patiesa garīga motivācija, bet gan egoistiskas vēlmes.

17-19

Un askēzi, kas tiek veikta neprātā, ar sevis mocīšanu vai lai iznīcinātu vai nodarītu ļaunumu citiem, sauc par askēzi tumsības īpašībā.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna apraksta neziņas jeb tumsības īpašībai atbilstošu askēzi. Šāda askēze tiek veikta neprātā, ar sevis mocīšanu vai ar nodomu iznīcināt vai nodarīt ļaunumu citiem, un tā ir destruktīva un neatbilst garīgajiem principiem, jo tās pamatā ir neziņa un ļaunprātība.

17-20

Dāvana, kas dota pienākuma pēc, bez atlīdzības, īstajā laikā un vietā, cienīgam cilvēkam, tiek uzskatīta par dāvanu labestības īpašībā.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna raksturo labestības īpašībai atbilstošu dāvanu. Šāda dāvana tiek dota pienākuma pēc, bez jebkādas atlīdzības, īstajā laikā un vietā, un cienīgam cilvēkam, kas to patiesi novērtēs un izmantos garīgai izaugsmei, un šī dāvana ir nesavtīga un nāk no tīras sirds.

17-21

Bet dāvana, kas dota ar atlīdzības vēlmi, vai ar vēlmi pēc augļiem, vai dota negribīgi, tiek uzskatīta par dāvanu kaislības īpašībā.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna raksturo kaislības īpašībai atbilstošu dāvanu. Šāda dāvana tiek dota ar atlīdzības vēlmi vai ar vēlmi pēc kādiem labvēlīgiem rezultātiem nākotnē, un tā var tikt dota arī negribīgi, bez patiesas vēlmes palīdzēt, un šī dāvana ir savtīga un nav balstīta uz garīgiem principiem.

17-22

Un dāvanas, kas dotas nepareizā vietā, nepareizā laikā, necienīgiem cilvēkiem vai bez pienācīgas uzmanības un cieņas, tiek uzskatītas par dāvanām tumsības īpašībā.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna apraksta neziņas jeb tumsības īpašībai atbilstošu dāvanu. Šādas dāvanas tiek dotas nepareizā vietā un laikā, necienīgiem cilvēkiem, kas tās nenovērtēs vai izmantos ļaunprātīgi, un turklāt tās tiek dotas bez pienācīgas uzmanības un cieņas, kas liecina par devēja neapdomību un garīgu neziņu.

17-23

No radīšanas sākuma trīs vārdi – 'patiesība, cildenā būtība, gars' – tika lietoti, lai apzīmētu Augstāko Absolūto Patiesību. Šos trīs vārdus lietoja garīdznieki, dziedot Vēdu himnas un veicot upurēšanu, lai iepriecinātu Visu Augsto.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna paskaidro trīs vārdu nozīmi, kas kopš radīšanas sākuma tiek lietoti, lai apzīmētu Augstāko Absolūto Patiesību. Šie vārdi ir "Om Tat Sat", kas nozīmē "patiesība, cildenā būtība, gars", un tos lieto garīdznieki, dziedot Vēdu himnas un veicot ziedošanas rituālus, lai iepriecinātu Visu Augsto.

17-24

Tāpēc pārpasaulīgo rituālu veicēji, kas tiecas uz Visu Augsto, vienmēr sāk upurēšanu, labdarību un askēzes ar vārdu “patiesība”, saskaņā ar svēto rakstu norādījumiem.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna skaidro, ka pārpasaulīgo rituālu veicēji, kas tiecas uz Visu Augsto, vienmēr sāk upurēšanu, labdarību un askēzes ar vārdu “patiesība”, kas simbolizē Augstāko Absolūto Patiesību. Vārds "tat" norāda uz atteikšanos no augļiem, kas nāk no ziedošanas, labdarības un askēzes. Šī prakse tiek veikta saskaņā ar svēto rakstu norādījumiem, lai nodrošinātu, ka rituāli tiek veikti pareizi un ar tīru nodomu.

17-25

Nealkstot pēc augļiem, jāveic dažādi upurēšanas, labdarības un askēzes rituāli, sakot vārdu cildenā būtība. Šādu pārpasaulīgu darbību mērķis ir atbrīvoties no materiālās saistības.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna paskaidro, ka dažādi upurēšanas, labdarības un askēzes rituāli jāveic bez vēlmes pēc materiāliem augļiem, bet ar vārdu cildenā būtība, kas norāda uz darbības veltīšanu Augstākajai Patiesībai. Vārds "sat" norāda uz pārpasaulīgām darbībām, kas palīdz atbrīvoties no materiālajām saitēm. Šādu pārpasaulīgu darbību mērķis ir atbrīvoties no materiālās pasaules saitēm un sasniegt garīgu brīvību.

17-26

Absolūtā Patiesība ir pārpasaulīgas ziedošanās mērķis, un to apzīmē ar vārdu gars. Ak, Pārtha, arī pats upurējums tiek saukts par garu, un patiesība vienmēr ir pārpasaulīgā stāvoklī.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna skaidro, ka Absolūtā Patiesība ir pārpasaulīgas ziedošanās mērķis un tiek apzīmēta ar vārdu gars. Arī pats upurējums, kas tiek veikts ar patiesu ziedošanos un garīgu apziņu, tiek saukts par garu. Vārds "sat" tiek lietots, lai norādītu uz Augstāko Kungu un lai apzīmētu pašu upurēšanas aktu, kas ir mūžīgs. Tas nozīmē, ka patiesība un garīgā darbība vienmēr atrodas pārpasaulīgā stāvoklī, ārpus materiālās pasaules ierobežojumiem.

17-27

Arī upurēšanā, askēzē un labdarībā pastāvošo patiesību sauc par garu, ak, Pārtha. Jebkuru šim nolūkam veiktu darbu arī sauc par garu.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna turpina skaidrojumu par vārda gars nozīmi. Tas apzīmē patiesību un garīgo būtību, kas piemīt upurēšanai, askēzei un labdarībai, ja tās tiek veiktas ar pareizu apziņu un nodomu. Jebkurš darbs, kas veikts ar šādu garīgu pieeju, tiek uzskatīts par garu, t.i., patiesu un garīgu.

17-28

Ak, Pārtha, viss, kas tiek darīts kā upurējums, labdarība vai askēze bez ticības Augstākajam, ir pārejošs. To sauc par nepārejošo, un tas neder ne šai dzīvei, ne nākamajai.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna noslēdz nodaļu, uzsverot ticības nozīmi garīgajā praksē. Viss, kas tiek darīts kā upurējums, labdarība vai askēze bez ticības Augstākajam, ir pārejošs un nesasniedz patieso mērķi. Šādas darbības tiek sauktas par "asat" un tās nesniedz labumu ne šajā dzīvē, ne nākamajā, jo tām trūkst garīga pamata un patiesas veltīšanās Dievišķajam.