2-1

Sandžaja sacīja: Tad, redzot Ardžunu pārņemtu ar līdzjūtību, ar asarām pilnām acīm un izmisuma pilnu, Madhusūdana (Krišna) sacīja šos vārdus.

Skaidrojums: Krišna sāk savu garīgo mācību Ardžunam. Sandžaja, kurš stāsta notikumus Dhritarāštram, apraksta Ardžunas emocionālo stāvokli: pārņemts ar līdzjūtību un asarām pilnām acīm, viņš ir dziļi izmisuma pilns, nespējot pieņemt domu par cīņu pret saviem tuviniekiem. Krišna šeit tiek uzrunāts kā Madhusūdana, kas norāda uz viņa spēju iznīcināt dēmoniskos spēkus. Tagad viņa uzdevums ir izkliedēt Ardžunas garīgos un emocionālos dēmonus — viņa šaubas un sēras.

2-2

Visu Augstais Kungs sacīja: Mans dārgais Ardžuna, kā šīs nešķīstības ir nākušas pār tevi? Tās nepavisam neatbilst cilvēkam, kas zina dzīves vērtību. Tās neved uz augstākām planētām, bet gan uz negodu.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna uzrunā Ardžunu ar pārsteigumu un vilšanos par viņa apjukumu un emocionālo vājumu. Krišna jautā, kāpēc šāds vājuma un apjukuma stāvoklis ir pārņēmis Ardžunu tieši grūtā brīdī, kad nepieciešama drosme un izšķiršanās. Krišna norāda, ka šī rīcība nav cienīga augstsirdīgiem cilvēkiem — tādiem, kas seko morālei un pienākumam. Viņš arī uzsver, ka šis apjukums neved uz debesīm, tātad nepalīdz sasniegt garīgu atbrīvošanu, un tas nesniedz slavu, kas ir svarīga karotājam viņa goda un pienākuma izpildē.

2-3

Ak, Pārtha (Ardžuna), nepadodies šim degradējošajam nespēkam. Tas tev nepiestāv. Atbrīvojies no šāda sīkmanīga vājuma un celies, ak, ienaidnieku sodītāj!

Skaidrojums: Krišna mudina Ardžunu atmest vājumu un saņemties, atgādinot, ka šāds stāvoklis nav piemērots varonim. Viņš aicina Ardžunu pārvarēt savu mazdūšību un atcerēties savu pienākumu kā karotājam. Krišna uzrunā Ardžunu arī kā Pārtha — pretinieku apkarotāju, atgādinot viņam viņa drosmi un spēju cīnīties. Ar šo uzrunu Krišna mudina Ardžunu atmest savu vājo prāta stāvokli un celies, lai pieņemtu cīņas izaicinājumu un izpildītu savu pienākumu karotāja statusā.

2-4

Ardžuna sacīja: Ak, ļauno iznīcinātāj, ak, sajūtu pārvaldītāj, kā gan es kaujas laukā varu raidīt bultas uz tādiem vīriem kā Bhīšma un Drona, kas ir mana goda cienīgi?

Skaidrojums: Šajā pantā Ardžuna turpina izteikt savas dziļās šaubas un morālās dilemmu, uzrunājot Krišnu ar tituliem Madhusūdana (Madhu iznīcinātājs) un Arisūdana (ienaidnieku iznīcinātājs). Šie tituli simbolizē Krišnas spēku iznīcināt ļaunumu un aizsargāt taisnību, un tie tiek lietoti, lai uzsvērtu Krišnas spēju palīdzēt Ardžunam šajā grūtajā brīdī.

2-5

Labāk šajā pasaulē ubagot, nekā dzīvot uz dižciltīgu dvēseļu rēķina, kas ir mani skolotāji. Pat ja viņi tiecas pēc laicīga labuma, viņi ir mani garīgie vadītāji. Ja viņi tiks nogalināti, viss, ko mēs baudīsim, būs aptraipīts ar asinīm.

Skaidrojums: Ardžunas izteikumi atspoguļo viņa dziļo cīņu starp saviem pienākumiem kā karotājam un viņa morāles principiem — viņam ir grūti pieņemt domu, ka, izpildot savu pienākumu, viņam nāksies nogalināt tos, kuriem viņš jūtas parādā dziļu cieņu un pateicību. Vajadzētu precizēt, ka Ardžuna ir gatavs labāk ubagot, nekā nogalināt savus skolotājus, kas ir augstākā kasta.

2-6

Mēs nezinām, kas būtu labāk — uzvarēt viņus vai ļaut viņiem uzvarēt mūs. Tie, pēc kuru nogalināšanu mēs negribētu dzīvot, stāv mūsu priekšā — Dhritarāštras dēli.

Skaidrojums: Šajā pantā Ardžuna pauž savu pilnīgo apjukumu un morālo dilemma. Viņš nezina, kas ir labāk — uzvarēt savus radiniekus kaujā vai ļaut viņiem uzvarēt viņu. Viņš ir tik dziļās pretrunās, ka nespēj izšķirties par pareizo rīcību.

2-7

Tagad es esmu apjucis par savu pienākumu un vājuma dēļ esmu zaudējis visu savaldību. Šajā stāvoklī es Tev jautāju, kas man jādara, lai man kļūtu labāk. Tagad es esmu Tavs māceklis un Tev padevusi dvēsele. Lūdzu, pamāci mani!

Skaidrojums: Ardžuna šajā brīdī padevies Krišnam kā māceklis, lūdzot Krišnu, lai viņš viņu vada un māca. Šī padošanās ir ļoti nozīmīga, jo Ardžuna atzīst, ka viņš pats nevar atrisināt savas problēmas un meklē Krišnas vadību, lai atrastu pareizo ceļu un sasniegtu labāko iespējamo risinājumu.

2-8

Es nespēju atrast līdzekli, kas kliedētu šīs skumjas, kuras izkaltē manas maņas. Es nespēšu tās pārvarēt pat tad, ja iegūšu plaukstošu karaļvalsti uz zemes bez ienaidniekiem, kā debesu valdnieks.

Skaidrojums: Šis pants uzsver Ardžunas iekšējo konfliktu un nespēju tikt galā ar situāciju, pat ja viņš gūtu materiālu uzvaru. Tas liecina par to, ka viņš neizjūt piepildījumu no pasaulīgiem sasniegumiem, ja tie prasa morālus un emocionālus upurus. Viņa dvēsele meklē augstāku, garīgu risinājumu, nevis tikai pasaulīgas bagātības un varu.

2-9

Sandžaja sacīja: To pateicis, Ardžuna, ienaidnieku pārvarētājs, sacīja Krišnam: Govinda, es necīnīšos, un apklusa.

Skaidrojums: Šajā pantā Sandžaja apraksta, kā Ardžuna pilnībā paziņo savu atteikšanos no cīņas. Viņš uzrunā Krišnu kā Govindu ("tas, kurš priecē maņas, arī govju aizstāvis"), nevis kā Hrišīkešu. Hrišīkeša nozīmē "maņu valdnieks". Neskatoties uz šo disciplīnu, Ardžuna atsakās cīnīties, uzrunājot Krišnu kā Govindu (tas, kurš priecē maņas, arī govju aizstāvis). Viņš apstiprina savu lēmumu ar vārdiem Es necīnīšos, un pēc tam paliek klusēdams, norādot uz viņa emocionālo izsīkumu un garīgo apjukumu.

2-10

Ak, Dhritarāštras pēcteci, tajā brīdī Krišna, smaidot, abu karaspēku vidū, noskumušajam Ardžunam sacīja šādus vārdus:

Skaidrojums: Šis pants iezīmē Krišnas atbildi uz Ardžunas atteikšanos cīnīties. Hrišīkeša (Krišna, maņu valdnieks) redz Ardžunu noskumušu un izsmeltu, atrodoties abu armiju vidū kaujas laukā, taču viņš vieglā smaidā (kas varētu norādīt uz viņa dievišķo mieru un izpratni par situāciju) sāk savu atbildi. Krišna uzrunā Ardžunu tieši viņa krīzes brīdī, lai palīdzētu viņam tikt pāri šaubām un bēdām. Smaids simbolizē Krišnas mieru un pārliecību, ka viņam ir risinājums, kā izvest Ardžunu no emocionālā apjukuma.

2-11

Visu Augstais Kungs sacīja: Runājot mācītus vārdus, tu apraud to, kas nav apraudāšanas vērts. Tie, kas ir gudri, neraud ne par dzīvajiem, ne par mirušajiem.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna sāk savu mācību, norādot, ka Ardžunas skumjas ir nevajadzīgas. Ardžuna sēro par dzīvajiem un mirušajiem, taču viedie — tie, kuri izprot dzīves un nāves patieso dabu — nesēro par tiem, jo viņi saprot, ka dvēsele ir mūžīga un neiznīcināma. Krišna norāda, ka gudrība nav tikai vārdos vai intelektuālajā izpratnē, bet arī izpratnē par dvēseles mūžīgumu un dzīves īstenību. Ardžuna, lai gan runā kā vieds cilvēks, neizprot, ka cilvēka esamība pārsniedz fiziskās nāves robežas.

2-12

Patiesībā nekad nav bijis tā, ka es neesmu eksistējis, tu neesi eksistējis vai arī šie valdnieki nebūtu eksistējuši. Un nekad nebūs tā, ka mēs visi vairs neeksistētu.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna māca Ardžunam par dvēseles mūžīgo dabu. Viņš norāda, ka nekad nav bijis laiks, kad ne Krišna, ne Ardžuna, ne citi valdnieki nebūtu eksistējuši. Dvēsele ir mūžīga, tā neiznīkst ar ķermeņa nāvi un turpina pastāvēt mūžīgi. Tas nozīmē, ka dzīve un nāve ir tikai pārejas procesi, kas neietekmē dvēseles esamību. Šis pants iezīmē svarīgu Krišnas mācības daļu par dvēseles nemirstību. Viņš uzsver, ka mūsu esamība nav ierobežota ar fizisko ķermeni un laiku. Tādēļ nāve nav iemesls skumjām, jo dvēsele turpina eksistēt citā formā. Krišna cenšas palīdzēt Ardžunam saprast, ka kaujā nogalinātie valdnieki, tāpat kā pats Ardžuna, pastāvēs tālāk, jo dvēsele nav iznīcināma.

2-13

Tāpat kā dvēsele ķermenī iziet cauri bērnībai, jaunībai un vecumam, tāpat arī pēc nāves tā iegūst citu ķermeni. Gudrais par to neapmulst.

Skaidrojums: Gudrais cilvēks, kurš saprot dvēseles mūžīgo dabu, neapmulst un neskumst par nāvi, jo viņš apzinās, ka dvēsele tikai pāriet uz nākamo dzīves posmu citā ķermenī. Nāve ir tikai pārejas punkts, nevis beigas. Šajā pantā Krišna cenšas pārliecināt Ardžunu, ka nāve nav iemesls bailēm vai skumjām, jo dvēsele turpina pastāvēt un attīstīties.

2-14

Ak, Kuntī dēls, īslaicīgā laimes un ciešanu parādīšanās un to pazušana īstajā laikā ir kā ziemas un vasaras gadalaiku atnākšana un aiziešana. Tās rodas no jutekļu uztveres, ak, Bhāratas pēcteci, un cilvēkam jāiemācās tās paciest, neļaujoties satraukumam.

Skaidrojums: Krišna aicina Ardžunu paciest šīs pārejošās sajūtas un saglabāt mieru, neskatoties uz ārējiem apstākļiem. Cilvēks, kurš spēj saprast šo pārejošo dabu, saglabā mieru gan priecīgos, gan grūtos laikos, neļaujoties emocionālām svārstībām. Šis pants aicina uz iekšējo stabilitāti un prāta mieru, lai cilvēks varētu pārvarēt dzīves izaicinājumus, paliekot garīgi stiprs. Ardžunam tiek norādīts, ka cīņas grūtības un emocionālās sāpes ir pārejošas, un tās jāuztver ar pacietību un apziņu, ka dvēsele paliek neietekmēta, un tas ir jādara nevis vienaldzīgi, bet gan ar sapratni un iekšēju mieru.

2-15

Ak, labākais starp vīriem, cilvēks, kurš neļaujas laimes un ciešanu ietekmei un paliek mierīgs abās situācijās, patiesi ir piemērots atbrīvošanai.

Skaidrojums: Krišna uzsver, ka tikai tie, kas ir spējīgi saglabāt garīgo mieru un neļauties maņu sajūtu svārstībām, ir cienīgi sasniegt garīgo atbrīvošanos. Nemirstība šeit tiek interpretēta kā garīgā atbrīvošanās no rīcības cikla, kas nozīmē brīvību no atkārtotām dzimšanām un nāvēm. Cilvēks, kurš saglabā iekšēju stabilitāti un paškontroli, neskatoties uz ārējiem apstākļiem, ir piemērots šim augstākajam mērķim. Ardžunam tiek ieteikts attīstīt šādu garīgu spēku un iekšējo līdzsvaru, lai pārvarētu savas šaubas un bailes kaujas laukā, kā arī dzīves grūtībās kopumā.

2-16

Tie, kas ir patiesības tīkotāji, ir secinājuši, ka neīstais (materiālais ķermenis) ir pārejošs, bet īstenais (dvēsele) paliek nemainīgs. To viņi ir secinājuši, izpētot abu būtību.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna skaidro dvēseles mūžīgo dabu un pasaulīgās ilūzijas īslaicīgumu. Nerealitātei (ilūzijām un materiālai pasaulei) nav pastāvības, jo viss, kas saistīts ar materiālo pasauli, ir pārejošs un iznīcināms. Savukārt realitāte (dvēsele) ir mūžīga un nevar tikt iznīcināta. Šeit Krišna atgādina, ka materiālajam ķermenim un pasaulīgajām sajūtām ir īslaicīga daba, bet dvēsele, kas ir īstā realitāte, ir nemirstīga. Ardžunam šī mācība palīdz saprast, ka viņa skumjas un bailes ir balstītas uz nerealitāti (pārejošo materiālo pasauli) un ka viņam jākoncentrējas uz mūžīgo realitāti — dvēseli, kas ir nemainīga un pastāvīga.

2-17

Zini, ka tas, kas caurstrāvo visu šo pasauli, ir neiznīcināms. Neviens nevar iznīcināt šo nemainīgo un mūžīgo būtni.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna vēl vairāk izskaidro dvēseles mūžīgo dabu. Viņš norāda, ka dvēsele, kas caurstrāvo visu pasauli, ir neiznīcināma. Šī dvēsele ir nemainīga un pastāvīgā realitāte, kas ir klātesoša visā, kas eksistē. Krišna uzsver, ka neviens — ne cilvēks, ne kāds cits spēks — nevar iznīcināt dvēseli, jo tā ir mūžīga un nemainīga.

2-18

Materiālais ķermenis, kurā mīt neiznīcīgam, neizmērojamam un mūžīgam, ir pakļauts iznīcībai. Tādēļ cīnies, ak, Bhāratas pēcteci!

Skaidrojums: Šis pants vēlreiz uzsver Krišnas mācību par dvēseles nemirstību un tās neatkarību no fiziskās pasaules. Krišna mudina Ardžunu cīnīties ar skaidru prātu, saprotot, ka viņš nenodarīs īstu kaitējumu dvēselei, jo tā ir mūžīga un neiznīcināma, un ka ķermenis ir tikai dvēseles apvalks.

2-19

Tas, kurš domā, ka dvēsele var nogalināt, un tas, kurš domā, ka tā var tikt nogalināta, abi ir nepareizā izpratnē. Dvēsele nenogalina un netiek nogalināta.

Skaidrojums: Šī mācība ir būtiska, lai Ardžuna saprastu, ka piedalīšanās kaujā un citu karotāju nāve neietekmē dvēseles patieso būtību. Kauja un tās iznākumi ietekmē tikai ķermenisko līmeni, bet dvēsele paliek mūžīga un nav ietekmējama ne ar darbībām, ne ar fizisko iznīcināšanu. Krišna vēlas, lai Ardžuna izprotu šo realitāti un atmetu savas bailes un šaubas par piedalīšanos karā.

2-20

Dvēsele nekad nedzimst un nekad nemirst. Tā nekad nav sākusi eksistēt un nekad nebeigs eksistēt. Tā ir nedzimusi, mūžīga, pastāvīga un senlaicīga; kad ķermenis tiek nogalināts, dvēsele netiek nogalināta.

Skaidrojums: Šis pants palīdz Ardžunam saprast, ka ķermenis ir īslaicīgs, bet dvēsele ir mūžīga un nav pakļauta fiziskām izmaiņām, piemēram, dzimšanai un nāvei. Krišna cenšas mazināt Ardžunas bailes un šaubas par kauju, norādot, ka pat tad, ja ķermenis tiek nogalināts, dvēsele paliek nemainīga un neietekmēta. Šī mācība par dvēseles nemirstību ir viens no centrālajiem konceptiem Bhagavadgītā un iedrošina Ardžunu pieņemt savu pienākumu kā karotājam, nebaidoties no fiziskām sekām.

2-21

Ak, Pārtha, kā gan cilvēks, kas zina, ka dvēsele ir neiznīcīga, mūžīga, nedzimusi un nemainīga, var kādu nogalināt vai likt kādam tikt nogalinātam?

Skaidrojums: Krišna šajā pantā vēlreiz izskaidro, ka fiziskā ķermeņa iznīcināšana neietekmē dvēseles patieso būtību. Dvēsele nav pakļauta dzimšanai vai nāvei, un tie, kas to saprot, neuztraucas par nogalināšanu fiziskajā pasaulē, jo tas ietekmē tikai ķermeni, nevis dvēseli. Šis pants ir domāts, lai Ardžuna izprastu, ka piedalīšanās karā un cīņa, kas izraisa nāvi, neiznīcinās patieso būtību — dvēseli. Krišna cenšas atbrīvot Ardžunu no bailēm un emocionālajām šaubām par cīņu, skaidrojot, ka viņa darbības uz zemes ir tikai materiālajā līmenī, kamēr dvēseles līmenī nekas netiek zaudēts.

2-22

Kā cilvēks noliek vecas drēbes un uzvelk jaunas, tāpat dvēsele atstāj vecos ķermeņus un ieņem jaunus.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna izmanto vienkāršu un skaidru analoģiju, lai paskaidrotu dvēseles pārdzimšanas procesu. Tāpat kā cilvēks maina vecās drēbes un uzvelk jaunas, dvēsele atstāj nolietotus ķermeņus un pāriet uz jauniem ķermeņiem pēc nāves. Dvēsele nav piesaistīta konkrētam ķermenim un ir mūžīga, kamēr ķermenis ir pārejošs un nolietojas līdzīgi kā drēbes.

2-23

Dvēseli nevar sagriezt ar ieročiem, to nevar sadedzināt ugunī, to nevar samitrināt ūdens un izžāvēt vējš.

Skaidrojums: Šī mācība vēlreiz uzsver, ka dvēsele ir neatkarīga no fiziskās pasaules spēkiem un tās iznīcināšanas mehānismiem. Krišna aicina Ardžunu saprast šo garīgo patiesību, lai pārvarētu bailes no cīņas un nāves, jo dvēsele ir pilnībā pasargāta no fiziskajām izmaiņām.

2-24

Dvēseli nevar sagriezt, sadedzināt, samitrināt vai izžāvēt. Tā ir mūžīga, visur esoša, nekustīga un pastāvīga.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna uzsver dvēseles mūžīgo un nemainīgo dabu. Viņš skaidro, ka dvēseli nevar iznīcināt ar jebkādiem fiziskiem līdzekļiem, piemēram, sagriezt ar ieročiem, sadedzināt ugunī, samitrināt ūdenī vai izžāvēt vējā. Tas nozīmē, ka dvēsele ir pilnībā neatkarīga no materiālajiem spēkiem un fiziskās pasaules izmaiņām. Turklāt dvēsele ir mūžīga, visur esoša, kas nozīmē, ka tā pastāv visās dzīvās būtnēs un visos laikos. Tā ir nekustīga, kas norāda uz tās stabilitāti un nemainību. Krišna arī norāda, ka dvēsele ir mūžīga un nemainīga kopš neatminamiem laikiem.

2-25

Dvēsele ir neizpausta, neaptverama ar prātu un nemainīga. Zinot to, tev nevajadzētu par to sērot.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna turpina mācīt Ardžunam par dvēseles nemirstību un tās īpašībām. Viņš apraksta dvēseli kā neizpaustu, kas nozīmē, ka to nevar redzēt ar maņu uztveri; neaptveramu, kas norāda, ka dvēseli nevar pilnībā izprast ar prātu vai loģiku; un nemainīgu, kas nozīmē, ka dvēsele nav pakļauta pārmaiņām vai bojāejai.

2-26

Pat ja tu uzskati, ka dvēsele pastāvīgi piedzimst un mirst, tev tomēr nav iemesla sērot, ak, stiprrocīgais.

Skaidrojums: Pat ja dvēsele būtu pakļauta nepārtrauktai dzimšanai un nāvei, tā būtu dabas kārtība, un sērot par šo procesu būtu veltīgi. Krišna šeit uzsver, ka gan garīgā izpratnē, gan materiālā dzīves cikla izpratnē, nāve ir neizbēgama un dabiska, un pat šādā gadījumā nāve būtu tikai pāreja no vienas formas uz citu. Tādēļ Ardžunam nevajadzētu sērot vai baidīties no cīņas iznākuma.

2-27

Tiem, kas dzimuši, nāve ir noteikta, un tiem, kas miruši, atkal ir noteikta dzimšana. Tāpēc neizbēgamo nevajadzētu apraudāt.

Skaidrojums: Šis pants vēlreiz aicina Ardžunu pārvarēt savas skumjas un bailes, jo nāve un dzimšana ir daļa no dabiskā Visuma likuma, kas neietekmē dvēseles mūžību. Iepriekējā paskaidrotajiem dabiskā Visuma likumiem. *Dabiskā Visuma likumi: Pienākums un Taisnīgums; Cēloņu un seku likums; Dzimšanas un nāves cikls; Atbrīvošanās no nepārtrauktā dzimšanas, nāves un atdzimšanas cikla; Kosmiskā kārtība; Nekaitēšana; Lielās cikliskās izmaiņas.

2-28

Visas radītās būtnes sākumā ir neizpaustas, izpaustas esamības vidusposmā un atkal neizpaustas, kad tās iet bojā. Kāds pamats sērošanai?

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna izskaidro dzīvības ciklu, lai palīdzētu Ardžunam saprast, ka sērot par dzīvības izmaiņām ir veltīgi. Būtnes sākumā ir neizpaustas, kas nozīmē, ka pirms piedzimšanas tās nav redzamas vai fiziski uztveramas. Dzīves laikā tās ir izpaustas, t.i., fiziski redzamas un uztveramas, bet pēc nāves tās atkal kļūst neizpaustas. Tas atspoguļo domu, ka būtne tikai pāriet no viena stāvokļa uz citu, taču dvēsele paliek neskarta.

2-29

Kāds uz dvēseli raugās kā uz pārsteidzošu, kāds runā par to kā pārsteidzošu, un kāds dzird par to kā pārsteidzošu, bet citi, pat dzirdējuši par to, nespēj to aptvert nemaz.

Skaidrojums: Šis pants uzsver, ka dvēsele ir tik sarežģīta un ārpus fiziskās pasaules izpratnes, ka to nevar pilnībā aptvert ar loģiku vai intelektu. Lai arī daudzi par dvēseli mācās vai dzird, tikai reti var patiesi izprast tās mūžīgo, nemainīgo un garīgo dabu.

2-30

Ak, Bhāratas pēcteci, to, kas mājo ķermenī, nekad nevar nogalināt. Tādēļ tev nav jāsēro ne par vienu dzīvo būtni.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna vēlreiz uzsver dvēseles nemirstīgumu un neiznīcināmību. Dvēsele, kas atrodas ķermenī, ir mūžīga un nevar tikt iznīcināta ne ar fiziskiem ieročiem, ne ar kādiem materiāliem līdzekļiem. Ardžunam, kurš sēro par iespējamo savu radinieku zaudējumu kaujā, tiek atgādināts, ka fiziskā ķermeņa nāve nav dvēseles iznīcināšana, jo dvēsele ir mūžīga un neatkarīga no fiziskajiem apstākļiem.

2-31

Ņemot vērā tavu īpašo pienākumu kā varenam karotājam, tev jāzina, ka nav labākas nodarbes par cīņu, kas balstīta uz morāles principiem; tātad tev nav ko šaubīties.

Skaidrojums: Krišna uzsver, ka taisnīga cīņa ir karotāja augstākais pienākums un laimes avots, jo tā ļauj izpildīt savu pienākumu un sasniegt garīgo izaugsmi. Karotājam nav lielāka mērķa vai uzdevuma kā piedalīties cīņā par taisnību, un šis uzdevums dod iespēju gan sasniegt godu, gan izpildīt savu iekšējo pienākumu pret sabiedrību un Visumu. Ardžunam tiek atgādināts, ka, ignorējot savu pienākumu cīnīties, viņš būtu pretrunā ar savu karotāja dabu, un tas varētu radīt rīcības sekas. Tādējādi šis pants aicina Ardžunu pārvarēt šaubas un bailes un pieņemt savu pienākumu kā cīnītājam par taisnību.

2-32

Ak, Pārtha, laimīgi ir varenie karotāji, kuriem šāda cīņas iespēja paveras pati no sevis, atverot viņiem debesu vārtus.

Skaidrojums: Karotājiem piedalīšanās šādā cīņā tiek uzskatīta par svētu pienākumu, jo tā piedāvā iespēju sasniegt godu un slavu, kā arī debesis. Krišna šeit uzsver, ka tas ir retums un privilēģija, ka šāda veida cīņa tiek piedāvāta, un karotājs, kurš to pieņem, iegūst garīgo labumu un var tikt apbalvots ar svētlaimi pēc nāves.

2-33

Turpretī, ja tu neiesaistīsies šajā taisnīgajā kaujā, tad, patiesībā, atstājot novārtā savu pienākumu un godu, tu iemantosi grēku.

Skaidrojums: Krišna norāda, ka atteikšanās no cīņas Ardžunam kā karotājam nozīmētu pienākuma nepildīšanu, kas nestu negodu un radītu negatīvas rīcības sekas.

2-34

Cilvēki vienmēr runās par tavu negodu, un cienījamam cilvēkam negods ir ļaunāks par nāvi.

Skaidrojums: Krišna arī uzsver, ka negods ir sliktāks par nāvi. Karotājam kā Ardžunam, kurš ir cienījams un slavens kā dižens varonis, zaudēt savu godu būtu lielāka traģēdija nekā fiziska nāve. Karavīra gods un reputācija ir ļoti vērtīgi, un zaudēt to nozīmētu zaudēt savu mērķi un cieņu sabiedrībā.

2-35

Dižie ģenerāļi, kas augstu vērtējuši tavu vārdu un godu, domās, ka tu esi pametis kaujas lauku aiz bailēm vien, un uzskatīs tevi par nenozīmīgu.

Skaidrojums: Krišna šeit cenšas Ardžunam parādīt, ka, ja viņš atteiksies no cīņas, tas sabojās viņa reputāciju gan sabiedrībā, gan starp viņa cīņu biedriem un sabiedrotajiem. Ardžunam ir svarīgi izpildīt savu karotāja pienākumu, lai saglabātu cieņu un godu ne tikai savā paša acīs, bet arī citu acīs.

2-36

Tavi ienaidnieki izteiks daudz skarbu vārdu un apsmies tavas spējas. Kas gan tev varētu būt sāpīgāks par to?

Skaidrojums: Ienaidnieku nicinājums un nomelnošana būtu ne tikai kaitīga viņa reputācijai, bet arī emocionāli ļoti sāpīga, jo Ardžuna tiktu uzskatīts par vājāku un gļēvāku, nekā viņš patiesībā ir. Krišna uzsver, ka šāda pazemošana un apkaunojums būtu vēl sāpīgāki par fiziskām sāpēm vai cīņas sekām, jo karotājam gods un cieņa ir vissvarīgākie.

2-37

Ja tu tiksi nogalināts, tu sasniegsi debesis, bet, ja uzvarēsi, tu valdīsi pār zemi. Tāpēc, ak, Kuntī dēls (Ardžuna), celies un cīnies ar apņēmību.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna Ardžunam piedāvā divas iespējas: ja viņš tiks nogalināts kaujā, viņš sasniegs debesis, kas karotājam nozīmē augstāko garīgo atalgojumu. Savukārt, ja viņš uzvarēs, viņš valdīs pār zemi un baudīs materiālas uzvaras augļus. Abos gadījumos iznākums ir pozitīvs, jo gan uzvara, gan nāve ir izdevīga un slavējama.

2-38

Cīnies, lai cīnītos, nedomājot par laimi vai bēdām, zaudējumu vai ieguvumu, uzvaru vai sakāvi, – tā rīkojoties, tu nekad neiemantosi grēku.

Skaidrojums: Šis pants uzsver, ka, ja cilvēks spēj pieņemt dzīves mainīgās situācijas vienādi, viņš paliek garīgi tīrs un neiegūst grēku, jo viņa rīcība ir neatkarīga no rezultātiem. Krišna šeit māca, ka nesavtīga darbība ir brīva no rīcības negatīvajām sekām, ja tā tiek veikta ar līdzsvarotu prātu un bez pieķeršanās rezultātiem.

2-39

Līdz šim Es tev aprakstīju šīs zināšanas caur analītisku pētījumu. Tagad klausies, kā Es tās paskaidrošu, saistībā ar darbošanos bez vēlmes baudīt augļus. Ak, Pārtha, kad tu rīkosies ar šādām zināšanām, tu atbrīvosies no darbības radītajām saitēm.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna noslēdz savas mācības no Sānkhja filozofijas perspektīvas un sāk izskaidrot karma-jogas jeb nesavtīgas rīcības ceļu. Sānkhja mācība koncentrējas uz izpratni par pasauli caur intelektuālu analīzi un atšķirības veidošanu starp materiālo ķermeni un mūžīgo dvēseli. Taču tagad Krišna sāk izskaidrot karma-jogu — garīgo praksi, kas balstās ne tikai uz teorētisku zināšanu, bet arī uz praktisku darbību un garīgo disciplīnu. Krišna norāda, ka, piekopjot karma-jogu, Ardžuna varēs atbrīvoties no rīcības saitēm — darbības sekām, kas cilvēku saista ar dzimšanas un nāves ciklu.

2-40

Šajā ceļā nav zuduma vai samazinājuma, un pat neliela virzība uz priekšu šajā ceļā var pasargāt no vislielākajām briesmām.

Skaidrojums: Krišna izskaidro, ka pat mazs solis šajā ceļā var pasargāt cilvēku no lielām briesmām, piemēram, briesmām no dzimšanas un nāves cikla, un no negatīvām rīcības sekām. Tas nozīmē, ka pat maza apņēmība un neliels progress garīgajā ceļā nes milzīgu labumu.

2-41

Tie, kas iet šo ceļu, ir stingri savos nodomos, un viņu mērķis ir viens. Ak, mīļotais Kuru dēls, to saprāts, kas nav apņēmīgi, ir daudzpusīgi sazarots.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna izskaidro, ka tiem, kas ir izlēmīgi un koncentrēti uz garīgo ceļu, prāts un sapratne ir vienota un vērsta uz konkrētu mērķi. Tie, kuri ir apzinājušies savus garīgos mērķus, seko tiem ar stingru apņēmību, un viņu prāts nav izkliedēts vai novirzīts. Savukārt tie, kam trūkst šādas izlēmības, ir apjukuši un viņu prāts ir izkaisīts — viņi mēdz apjukt starp dažādiem pasaulīgiem mērķiem un iespējām. Šiem cilvēkiem nav vienotas virzības, un viņu prāts ir kā daudz zarojošs koks, kas meklē daudzus ceļus, bet nekad nesasniedz konkrētu mērķi. Šī prāta neizlēmība un novirzīšanās traucē koncentrēties uz garīgo izaugsmi un ved uz apjukumu.

2-42

Cilvēki ar mazām zināšanām ir ļoti pieķērušies krāšņajiem Vēdu vārdiem, kas iesaka dažādas auglīgas darbības, lai sasniegtu debesu planētas, iegūtu labu dzimšanu, spēku un tā tālāk.

Skaidrojums: Krišna mudina Ardžunu nepakļauties iluzoriem vārdiem un saprast, ka patiesa garīgā izaugsme nav saistīta ar rituāliem, bet gan ar dziļāku izpratni par dvēseles dabu un atbrīvošanos no rīcības un pasaulīgajām saitēm, norādot, ka krāšņie vārdi var maldināt cilvēku un novērst viņu no patiesā garīgā ceļa.

2-43

Būdami juteklisku baudu un greznas dzīves kāri, viņi saka, ka nav nekā augstāka par to.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna skaidro, kā cilvēki, kas ir pārņemti ar vēlmēm un materiālo baudu alkām, tiecas uz debesu valstību un veic daudzus rituālus, lai sasniegtu šos mērķus. Viņu prāti ir pievērsti dzimšanas un darbības augļiem, kas nozīmē, ka viņi rīkojas, lai iegūtu personīgo labumu no savām darbībām un sasniegtu baudu un varu gan šajā, gan nākamajā dzīvē.

2-44

To prātos, kas pārāk pieķērušies jutekļu baudai un materiālajai bagātībai un kurus maldina šādas lietas, nerodas stipra apņēmība kalpot Visu Augstajam Kungam ar nodošanos.

Skaidrojums: Krišna šajā pantā vēlas Ardžunam norādīt, ka, lai sasniegtu garīgo attīstību un atbrīvošanos, ir nepieciešams atteikties no pieķeršanās materiālajiem labumiem un koncentrēties uz iekšējo izlēmību un sapratni. Tikai tad, kad prāts ir brīvs no vēlmēm, cilvēks var sasniegt dziļu garīgo koncentrāciju un mieru.

2-45

Vēdas lielākoties apraksta trīs materiālās dabas īpašības. Ak, Ardžuna, pacelies pāri šīm trim īpašībām. Esi brīvs no visām duālajām īpašībām un no visām raizēm par ieguvumu un drošību, un nostiprinies savā patiesajā būtībā.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna skaidro Ardžunam, ka Vēdas bieži runā par materiālajām darbībām, kas ir saistītas ar trim materiālajām īpašībām (labestību, kaislību un neziņu). Šīs īpašības ir saistītas ar pasaulīgo dzīvi, bet Krišna mudina Ardžunu pacelties pāri šīm trim īpašībām, lai sasniegtu augstāku garīgu līmeni.

2-46

Visus nolūkus, ko var īstenot ar mazu ūdens tvertni, var uzreiz īstenot ar lielu ūdens krātuvi. Līdzīgi, visas Vēdu rituālu sniegtās labklājības var sasniegt tas, kurš zina Vēdu patieso mērķi.

Skaidrojums: Šis pants māca, ka gudrajam, garīgi attīstītam cilvēkam, kurš ir sasniedzis garīgo apgaismību, Vēdu rituāli un noteikumi kļūst par instrumentu, nevis galamērķi. Tāpat kā lielā ūdenstilpē neliels dīķis zaudē savu nozīmi, tāpat garīgā izpratne pārsniedz vienkāršus rituālus un formālas zināšanas.

2-47

Tev ir tiesības tikai uz darbību, bet ne uz tās augļiem. Nekad neuzskati sevi par darbības augļu cēloni un neesi pieķēries bezdarbībai.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna sniedz vienu no Bhagavadgītas centrālajām mācībām par nesavtīgu rīcību. Viņš aicina Ardžunu koncentrēties uz savu pienākumu izpildi, negaidot vai nepieķeroties rezultātiem. Cilvēkam ir tiesības uz savu darbību, bet viņam nav jācenšas kontrolēt vai pieprasīt darbības augļus vai rezultātus.

2-48

Izpildi savus pienākumus, būdams vienots ar garīgo disciplīnu, ak, Dhanaņdžaja (Ardžuna), atmetot pieķeršanos. Esi vienāds gan panākumos, gan neveiksmēs, jo šāds līdzsvars ir garīgās disciplīnas būtība.

Skaidrojums: Krišna aicina Ardžunu rīkoties ar vienlīdzību prātā, neskatoties uz iznākumu. Pieķeršanās rezultātiem bieži rada ciešanas un neapmierinātību, taču patiesā garīgā disciplīna nozīmē būt mierā gan ar uzvaru, gan zaudējumu. Saglabājot šo iekšējo līdzsvaru, cilvēks atbrīvojas no rīcības un darbības sekām.

2-49

Ar cieņas pilnu kalpošanu, ak, Dhanaņdžaja, turi tālu no sevis visas zemiskās darbības un ar šādu apziņu meklē patvērumu pie Kunga. Tie, kas vēlas baudīt savu darbību augļus, ir skopi.

Skaidrojums: Krišna mudina Ardžunu meklēt patvērumu gudrībā — rīkoties ar nesavtību un iekšējo mieru, necenšoties pēc personīga ieguvuma. Tie, kas pieķeras darbības augļiem un rīkojas tikai savtīgu mērķu vadīti, tiek saukti par skopiem, lai atbilstu panta tekstam, jo viņu dzīves mērķis ir ierobežots ar materiālajiem ieguvumiem, kas ir pārejoši un nenodrošina patiesu garīgu apmierinājumu. Dhanaņdžaja ir viens no Ardžunas tituliem jeb vārdiem. Dhanaņdžaja burtiski nozīmē bagātību iekarotājs.

2-50

Cilvēks, kas nododas cieņas pilnai kalpošanai, var jau šajā dzīvē atbrīvoties no labajām un sliktajām sekām. Tāpēc centies sasniegt šo stāvokli, kas ir visas darbības māksla.

Skaidrojums: Krišna arī norāda, ka garīgā disciplīna ir prasme rīkoties nesavtīgi, saskaņā ar savu pienākumu. garīgā disciplīna kā prasme rīkoties nozīmē, ka cilvēks, kurš ir nostiprinājies garīgā disciplīnas prakses un gudrības ceļā, spēj prasmīgi veikt savus pienākumus bez pieķeršanās rezultātiem, saglabājot mieru un līdzsvaru.

2-51

Šādi rīkojoties, gudrie, kas veltījuši sevi cieņas pilnai kalpošanai Kungam, atbrīvojas no dzimšanas un nāves loka. Atmetot visas vēlmes pēc darbības augļiem, viņi var sasniegt stāvokli, kas ir brīvs no visām ciešanām.

Skaidrojums: Šie gudrie cilvēki sasniedz stāvokli, kas ir brīvs no ciešanām — tas ir nemirstīgs un brīvs no visa veida fiziskajām un garīgajām ciešanām. Tas ir garīgās atbrīvošanās stāvoklis, kur dvēsele atbrīvojas no rīcības saitēm un materiālās pasaules.

2-52

Kad tavs saprāts izkļūs no maldu meža biezokņa, tu kļūsi vienaldzīgs pret visu, kas ir dzirdēts un vēl tiks dzirdēts.

Skaidrojums: Kad cilvēks sasniedz gudrības stāvokli un pārvar savas iekšējās ilūzijas, viņš kļūst brīvs no pieķeršanās gan tam, ko jau ir dzirdējis (tradīcijām, zināšanām), gan tam, kas vēl jāklausās. Tas nozīmē, ka viņš kļūst garīgi neatkarīgs un brīvs no pasaulīgās izpratnes ierobežojumiem.

2-53

Kad tavs prāts vairs neļausies Vēdu krāšņajai valodai un paliks nesatricināms, iegrimis sevis apcerē, tad tu būsi sasniedzis dievišķo apziņu.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna skaidro, ka, lai sasniegtu dievišķās apziņas stāvokli, cilvēka prātam jābūt stabilam un neietekmētam no Vēdu krāšņās valodas, kas bieži vien sola materiālus labumus un debesu baudas. Cilvēks, kurš ir sasniedzis šo līmeni, vairs neļaujas ārējiem vilinājumiem un saglabā iekšēju mieru un koncentrēšanos uz sevis un Dievišķā apzināšanos.

2-54

Ardžuna sacīja: Ak, Krišna, kādas ir pazīmes tam, kura apziņa ir iegrimusi šajā pārpasaulīgajā stāvoklī? Kā viņš runā un kāda ir viņa valoda? Kā viņš sēž un kā viņš iet?

Skaidrojums: Ar šo jautājumu Ardžuna vēlas uzzināt, kā praktiski izpaužas garīgā disciplīna un garīgā stabilitāte ikdienas dzīvē. Ardžuna, uzrunājot Krišnu par Kēšavu, norāda uz viņu kā visvareno un visu pārvaldošo Dievu, kas spēj sniegt atbildes uz dziļākajiem jautājumiem par dzīvi un garīgumu.

2-55

Visu Augstais Kungs sacīja: Ak, Pārtha, kad cilvēks atmet visas vēlmes pēc jutekļu apmierināšanas, kas rodas no prāta iedomām, un kad viņa attīrītais prāts rod apmierinājumu vienīgi sevī, tad var teikt, ka viņš ir tīrā pārpasaulīgā apziņā.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna sniedz atbildi uz Ardžunas jautājumu par to, kāds ir cilvēks, kurš ir stabils gudrībā. Viņš norāda, ka tāds cilvēks ir atmetis visas vēlmes, kas rodas no prāta. Šis cilvēks nav pieķēries pasaulīgajiem mērķiem vai vēlmēm, kuras parasti motivē materiālas intereses un egoistiskas vajadzības. Viņš ir brīvs no pieķeršanās, jo viņa prāts ir attīrīts no vēlmes iegūt pasaulīgo labumu.

2-56

Tas, kura prāts paliek mierīgs ciešanās, kurš netiecas pēc laimes un ir brīvs no pieķeršanās, bailēm un dusmām, tiek saukts par gudro, kura prāts ir stingrs.

Skaidrojums: Cilvēks, kurš ir brīvs no pieķeršanās, neuztraucas par ciešanām un nealkst baudas, tiek saukts par gudro, kurš ir sasniedzis garīgo briedumu un stabilitāti. Šis pants māca, ka tikai tad, kad cilvēks pārvar pieķeršanos materiālajam un bailes no dzīves grūtībām, viņš var būt patiesi brīvs un gudrs.

2-57

Materiālajā pasaulē tas, kurš nav priecīgs, kad ar viņu notiek kaut kas labs, un nav noskumis, kad notiek kaut kas slikts, ir stingri nostiprinājies pilnīgās zināšanās.

Skaidrojums: Stabila gudrība ir tā, kas cilvēku nevada pēc vēlmēm un emocionāliem kārdinājumiem, bet uztur viņu vienlīdz mierīgu gan labvēlīgos, gan nelabvēlīgos apstākļos.

2-58

Tas, kurš spēj atvilkt savas maņas no to objektiem, kā bruņurupucis ievelk savus locekļus čaulā, ir patiesi nostiprinājies gudrībā.

Skaidrojums: Šis pants uzsver maņu kontroles nozīmi ceļā uz garīgo briedumu un gudrību. Cilvēks, kurš spēj savaldīt savas maņas un neļaut tām valdīt pār viņa prātu un darbībām, ir stabils gudrībā un spēj sasniegt iekšējo mieru un līdzsvaru.

2-59

Iemiesotā dvēsele var atturēties no maņu baudām, lai gan vēlme pēc maņu objektiem paliek. Bet, piedzīvojot augstāku garšu, tā zaudē interesi par tiem un nostiprinās apziņā.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna skaidro, ka cilvēks, kurš atturas no maņu baudām, var attālināties no maņu objektiem, bet vēlme pēc tiem var palikt dziļi sirdī. Šī vēlme neizzūd vienkārši atturoties, jo maņas un prāts joprojām var būt pieķērušies pasaulīgajām baudām. Kad cilvēks sasniedz augstāko pieredzi — garīgo apgaismību vai dvēseles patieso dabu — šī vēlme pēc pasaulīgajām baudām pazūd pati no sevis, jo šī augstākā pieredze ir saistīta ar Dievišķās klātbūtnes apzināšanos. Kad cilvēks piedzīvo augstāko patiesību, viņš saprot, ka materiālās vēlmes ir niecīgas un pārejošas salīdzinājumā ar garīgo piepildījumu.

2-60

Ak, Ardžuna, maņas ir tik spēcīgas un vētrainas, ka tās ar varu aizrauj pat tāda cilvēka prātu, kas cenšas tās savaldīt.

Skaidrojums: Pat tad, kad cilvēks ir apdomīgs un saprātīgs, viņa maņas var spēcīgi ietekmēt prātu un izraisīt novirzīšanos no līdzsvara un garīgās disciplīnas. Tādēļ ir ļoti svarīgi ne tikai mēģināt savaldīt prātu, bet arī pastāvīgi praktizēt maņu kontroles disciplīnu, lai saglabātu stabilitāti un koncentrēšanos.

2-61

Tas, kurš savalda savas maņas, pilnībā turot tās pakļautībā, un pievērš savu apziņu Man, tiek saukts par cilvēku ar stabilu saprātu.

Skaidrojums: Cilvēks, kurš kontrolē savas maņas un vērš savu prātu uz Dievu, spēj saglabāt stabilu gudrību un nav pakļauts maņu izraisītiem nemieriem. Šis pants uzsver, ka patiesa gudrība tiek sasniegta, kad prāts un maņas ir savaldīti, un cilvēks dzīvo ar garīgu fokusu un iekšēju mieru.

2-62

Pārdomājot jutekļu objektus, cilvēkam rodas pieķeršanās tiem, no pieķeršanās rodas iekāre, un no iekāres rodas dusmas.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna izskaidro cilvēka prāta un emociju procesu, kas noved pie iekšējiem konfliktiem un ciešanām. Kad cilvēks domā par maņu objektiem (vēlas iegūt lietas vai baudīt pasaulīgus priekus), viņā rodas pieķeršanās šiem objektiem. Šī pieķeršanās vēl vairāk pastiprina vēlmi pēc tiem, kas ir kaisles forma. Ja vēlmes netiek apmierinātas, tās pārvēršas dusmās, kas var novest pie iekšējā nemiera un tālākas prāta kontroles zaudēšanas. Šis cikls — no domām par pasaulīgajiem objektiem līdz dusmām — ir negatīvs prāta stāvoklis, kas cilvēku novirza no garīgā ceļa. Šis pants māca, ka, lai izvairītos no negatīvām emocijām un dusmām, ir svarīgi kontrolēt savas domas un nepievērst pārāk daudz uzmanības pasaulīgajiem objektiem un baudām. Garīgā izaugsme un iekšējais miers ir iespējami, kad cilvēks pārtrauc pieķeršanos maņu objektiem un neļauj vēlmei valdīt pār prātu.

2-63

No dusmām rodas pilnīga maldi, un maldi aptumšo atmiņu. Kad atmiņa ir aptumšota, zūd saprāts, un, kad saprāts zudis, cilvēks atkal krīt materiālajā akā.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna apraksta emocionālo un garīgo regresiju, kas notiek, kad cilvēks pakļaujas dusmām. Šis pants uzsver, cik svarīgi ir kontrolēt savas emocijas, īpaši dusmas, jo tās var izraisīt sevi iznīcinošu procesu, kas noved pie garīgās degradācijas. Lai sasniegtu iekšējo mieru un gudrību, ir nepieciešams atturēties no dusmām un turēt prātu skaidru un līdzsvarotu.

2-64

Bet cilvēks, kurš ir brīvs no pieķeršanās un naida un spēj kontrolēt savas maņas ar ierobežojošiem principiem, var iegūt Dieva žēlastību.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna norāda, ka cilvēks, kurš spēj savaldīt savas maņas un atturēties no pieķeršanās un nepatikas pret maņu objektiem, ir tas, kurš sasniedz iekšējo mieru. Atšķirībā no tiem, kuri ļaujas vēlmei vai izvairīšanās impulsiem, šis cilvēks rīkojas saskaņā ar savu iekšējo būtību un kontrolē maņas, nevis ļauj tām kontrolēt sevi.

2-65

Cilvēkam, kas tādā veidā ir mierīgs, vairs nav nekādu ciešanu; ar šādu mierīgu apziņu cilvēka saprāts drīz vien nostiprinās.

Skaidrojums: Šis pants māca, ka, lai sasniegtu iekšējo gudrību un brīvību no ciešanām, ir nepieciešams attīstīt prāta mieru. Kad cilvēks sasniedz šo mieru, viņa prāts kļūst skaidrs, un garīgā gudrība ātri nostiprinās, kas ved pie iekšējās harmonijas un garīgās izaugsmes.

2-66

Cilvēks, kas nav saistīts ar Visu Augsto, nevar būt ne pārpasaulīgs saprāts, ne līdzsvarots prāts, bez kura nav iespējams miers. Un kā gan var būt laime bez miera?

Skaidrojums: Šis pants māca, ka garīgā laime nāk no prāta un maņu kontroles. Tikai tad, kad cilvēks ir vienots ar garīgo disciplīnu, viņš spēj sasniegt gudrību, mieru un laimi.

2-67

Prāts, kas seko nemierīgajām maņām, atņem cilvēka gudrību, tāpat kā vējš aiznes laivu pa ūdeņiem.

Skaidrojums: Līdzīgi kā vējš aiznes laivu prom pa nemierīgiem ūdeņiem, arī maņu nevaldāmība var novirzīt cilvēku no gudrības un iekšējā miera. Lai sasniegtu garīgo stabilitāti, ir svarīgi, lai prāts nebūtu pakļauts maņu ietekmei un nemieriem, jo šāda nestabilitāte var novest pie prāta izkliedētības un izpratnes zuduma.

2-68

Tādēļ, ak, stiprrocīgais, tas, kura maņas ir atbrīvotas no saskares ar to objektiem, neapšaubāmi ir ar stingru saprātu.

Skaidrojums: Savaldot maņas un atturoties no pasaulīgiem vilinājumiem, cilvēks kļūst garīgi stabils un sasniedz iekšējo mieru un skaidrību. Šī kontrole pār maņām ir būtiska, lai sasniegtu prāta skaidrību un dziļu izpratni par dzīvi, kas ir svarīgi, lai dzīvotu gudrības pilnu dzīvi.

2-69

Tas, kas visām būtnēm ir nakts, ir modrības laiks savaldītajam. Kad būtnes ir nomodā, tas ir nakts stāvoklis gudrajam.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna izmanto nakts un dienas metaforu, lai izskaidrotu atšķirību starp gudra cilvēka (garīgā disciplīna vai domātāja) un parasto būtņu uztveri un izpratni par pasauli. Parastām būtnēm, kuras ir piesaistītas materiālajai pasaulei, tas, kas ir gudrajam (savaldītajam) skaidrs un modrs, šķiet kā nakts — tas ir, viņiem tas ir nesaprotams un nesasniedzams. Viņi ir nomodā, kad darbojas pasaulīgajās lietās, bet garīgā apziņa viņiem paliek slēpta. Savukārt gudrais, kurš ir sasniedzis dziļu iekšējo izpratni un brīvību no materiālajiem vilinājumiem, redz patieso realitāti, kas ir apslēpta no tiem, kas ir iegrimuši materiālās pasaules ilūzijās. Kad parastās būtnes ir aizrāvušās ar pasaulīgajām darbībām un vēlmēm, viņam šī pasaulīgā aktivitāte šķiet kā nakts — kā kaut kas nesvarīgs un tāls. Šis pants māca, ka gudrais cilvēks ir modrs garīgajā izpratnē, kamēr parastās būtnes tiek vadītas pēc materiālajiem stimuliem. Tas uzsver atšķirīgo uztveri starp tiem, kuri ir savaldījuši maņas un sasnieguši gudrību, un tiem, kuri joprojām ir piesaistīti pasaulīgajam.

2-70

Cilvēks, kuru nekustina nepārtrauktā vēlmju plūsma, kas ienāk kā upes okeānā, kurš vienmēr ir mierīgs, nevis tas, kurš cenšas apmierināt šīs vēlmes, var sasniegt mieru.

Skaidrojums: Šis pants skaidro, ka mieru sasniedz tas, kurš nav pieķēries savām vēlmēm un necenšas tās izpildīt. Cilvēks, kurš vienmēr alkst pasaulīgu vēlmju piepildīšanas, nespēj sasniegt patiesu iekšējo mieru. Tāpat kā okeāns paliek nemainīgs, pat tad, kad tajā ieplūst ūdens, arī cilvēkam jābūt iekšēji stabilam, neskatoties uz ārējo vēlmju vilinājumiem.

2-71

Tas cilvēks, kurš atmet visas vēlmes, dzīvo bez pieķeršanās, bez īpašumtiesību sajūtas un ego, sasniedz mieru.

Skaidrojums: Šis pants māca, ka mieru var sasniegt tikai tad, kad cilvēks dzīvo nesavtīgi, brīvs no vēlmēm, ego un pieķeršanās. Šāda dzīve ved pie līdzsvara un harmonijas gan ar sevi, gan ar apkārtējo pasauli.

2-72

Tāds ir, ak, Pārtha, garīgais un dievišķais stāvoklis, ko sasniedzot, cilvēks vairs neļaujas maldiem. Ja pat nāves stundā cilvēks spēj būt šādā stāvoklī, viņš var ieiet Dieva valstībā.

Skaidrojums: Šajā pantā Krišna apraksta galīgo garīgo stāvokli, kas ved uz Dievišķās apziņas apzināšanos. Tas ir garīgās stabilitātes un atbrīvošanās stāvoklis, kur cilvēks, sasniedzot šo līmeni, vairs neapjūk vai nepakļaujas pasaulīgām ilūzijām. Šāds cilvēks iegūst dziļu izpratni par dvēseles patieso dabu un Dievišķo apziņu (visaugstāko garīgo realitāti), kļūstot brīvs no ciešanām un pieķeršanās. Šajā stāvoklī viņš saglabā līdzsvaru un mieru, pat ja dzīve tuvojas beigām, un galu galā sasniedz Dievišķās apziņas apzināšanos un atbrīvošanos.